Kad emocijas pārpilda...

Izstāstīšu kā man te iznāca aizvakar

Pirms dienām piecām biju pabeidzis komplektēt savu kaitborda inventāru un nu bija laiks sākt jau beidzot kaut ko darīties. Tā nu pirmajā dienā aizmaucu uz vienu no vietām kur potenciāli vajadzētu notikt visām štellēm - tā bija vieta kur regulāri pa lielceļu braucot varēja redzēt kaitotājus (tas ir faktiski 20 min no manām mājām - nu pilsētā reāli), bet tā bija izgāzšanās - kad tur nonācu bija jau par vēlu. Nu nekas toties sastapu labus cilvēkus no kuriem varēja dabūt vērtīgu informāciju. Izrādās Jaunzēlandē visa kaitborda padarīšana ir drusk specifiskāka - Latvijā, ja paveicās un ir vējš ieradies un nav ziema, tad Tev atliek tik noskaidrot vēja virzienu, vēja ātrumu un tad var saprast, kur vajag braukt vai arī nevajag jo knapi pūš (kā ir biežāk), bet šeit ir citas lietas kas jāņem vērā - paisumi, bēgumi, viļņu lielums, straumes - viss kaut kas jauns nāk klāt koroče - pa lielam baigi būtiski ir ievērto cik ir pulkstenis un jāzina visa šitā padarīšana ar bēgumiem un paisumiem - atliek man piemācīties šīs nianses klāt.

Labi, ka tagad esmu sapazinies ar cilvēkiem kas šitās lietas jau pārzin tā nu aizvakar bija mans otrais mēģinājums (pēc konsultēšanās) zināju ka baucu uz pareizo vietu - maršruts bija nosprausts vieta saucas Šekspīra parks un konkrēti ko man vajadzēja meklēt ir  tam pieguļošais līcis.

Šeit mazliet vajag atkāpi uztaisīt es saprot... jo vajag paskaidrot to manu iekšējo izjūtu
Kad esi iekšā ciklā - darbs, treniņš (iekštelpās), veikals, blah grāmata, gulēt, darbs - nu aplis vārdusakot, tad viegli ir aizmirst, ka patiesībā esi tik skaistā zemē. Pilsētā jau ar tie skati ir "neparasti" - palmas un var kalnus fonā redzēt, visur privātmājas galu galā un tā, bet ... pa tiem pašiem ceļiem braucot atrofējies ātri vien un vairs nepievērs uzmanību. Tā nu fakts, ka esi skaistā zemē atvirzās kaut kur tālāk no apziņas priekšplāna.

Atkāpes beigas.

Tātad man domāšana bija vienkārša - braucu uz to parku un atrodu to līci vajadzīgo. Ko es tobrīd nezināju ir tas, ka es tak šoreiz braucu ārā no pilsētas, tātad ārā no ierastā un tuvojoties savam gala mērķim manī iekšā vienkārši sāka kāpt emocijas. Kā lai labāk paskaidro - varbūt man jāuzrok kād bilde no Latvijas laikiem -
šekur rekur

nu tipiska kait sesija Latvijā un tipiska pludmale - Nav ne vainas - smuka Latvijas pludmale. Bet ierasts vai ne? Nu tak ierasts skats!!

Nu un daudz nedomājot tu itkā vienkārši brauc kaitot, bet tad kad pa ceļam tev sāk pavērties TIE skati, respektīvi es braucu cauri tādam dzīvojamo māju rajonam, kur mājas ir relatīvi tuvu pludmalei - Tu brauc un redzi kā cilvēki šeit dzīvo 30 minūtes ārā no pilsētas... nu nav slikti šeit dzīvot, nu nemaz nav slikti!
Redz kur, lai varētu iebraukt labāk ... mans maršruts cauri dzīvojamo māju zonai:

Te jau bildē var redzēt kur ir apbūvētā teritorija un kur tālāk pa labi sākas parks, bet fiška tāda, ka šiem cilvēkiem kas šeit dzīvo pirms tā parka arī ir pludmales abos krastos aizsniedzamā attālumā un visas tās mājas ir maximāli zaļās zonās - visur koki un koki. Zaļa un skaista vide arī apbūvētajās teritorijās.

Kāpēc to Latvijas bildi šeit ievilku? Lai mēģinātu Tev lasītāj paskaidrot kādas man sajūtas - itkā braucu vienkārši kaitot nevis kaut kur ekspedīcijā, bet kādi skati - visas tās krāsas - nu NENORMĀLI kontrastē ar to ko prāts ir pieradis redzēt (bildēs redzēsiet - cik no to var tur redzēt). Nez varbūt tas tāpēc, ka vienkārši nebiju gatavs tikt pārsteigts, bet Pēķšni visa kaitošanas padarīšana vairs nav tik būtiska un gribas vienkārši apskatīt to visu pa priekšu... un tad kad dzīvojamo māju rajons bija beidzies es iebraucu iekšā tajā parkā un parkā braucot redzu tādas lietas kā - fazāns vienkārši staigā pa mauriņu, redzu cik visur viss sakopts un ceļi perfekti - nekādas bedres, un guļošie policisti, un tad Tu tālāk uz priekšu jau redzi pludmali un saproti - jobcik rozā tak ir brīvdienas un ir tik skaista saulaina diena - skaidrs ka šēit būs pilns ar atpūtniekiem, tātad nebūs kur parkoties ... tādas domas jau izskrien cauri galvai automātiski - bet tad tu pabrauc tuvāk un redzi, ka šeit visa tā parku un pludmaļu padarīšana ir izveidota priekš CILVĒKIEM kaut arī tas ir rezervāts/parks - tu drīksti braukt iekšā un parkoties uz zāles un neviens tev nenāks un LATU neprasīs!!! Viss zolīdi un pa skaisto. Priekš cilvēkiem. Un cilvēku tik tiešām ir daudz, bet arī vietu ir nereāli daudz - pļavas un pļavas - parkojies kur gribi un Tev nepienāks un nenoštrāfēs par to ka pārkāp zaļo zonu vai vēl nez ko. Un tā man tās visas emocijas tik kāpa - sākumā mājas un ielas un redzi kā un kur cilvēki dzīvo, pēc tam visa tā infrastruktūra sakārtots - ir kur piebraukt, ir kur noparkoties, un pēc tam tu redzi kā cilvēki atpūšas pie dabas, pikniki, aktivitātes, katrs dara to kas labāk patīk, ir I grilla vietas speciālas (par brīvu), ir soliņi, ir ūdens (dzeramais) pieejams, cilvēki - viens bumbu spēlē cits kaut kādu jocīgo tenisu, cits kaito vai volli uzsit ... citi vienkārši skrien unmētā regbija bumbu... cilvēki atpūšas ar ģimenēm - un tā ka atbrauc ne jau uz stundiņu - konkrēti tā uz pus dienu izskatās - jo daudziem ir teltis līdzi ... un atkal jau neviens tev nenāks un neliks sodus maksāt ka esi uzslējis telti! Nu jā un fonā tai visai aktivitātei tie skaistie skati - nu jā nezinu kā bet kaut kā man tas viss sasummējas un sakāpināja tādas emocijas - WOOW cik šeit viss ir fucking amazinggg un es vēl pat neesmu sācis kaitot!!!

Redz kur bildes (daudz nav bet droši ka kaut ko varēs labāk saprast nekā no apraksta)...

Vispār domāju ir vērts Jums apskatīties arī bildi šajā saitē - te var labāk redzēt tieši tās krāšņās krāsas - šeit tās ir tuvāk tam ko reāli var redzēt...

Pēc šīs pieredzes ar emocijām es sapratu, ka mana problēma ir tā ka es nevella neesmu redzējis.
Un ka man jāiespringst kau kad un jātiek vismaz kaut kur tālāk prom no šī rajona. Reāli es esmu tikai bijis pāris vietās un viss ir šeit pat Ouklandes apkārtnē...

Pastās uz kartes cik daudz man vēl ir ko redzēt no visas ne tik ļoti maziņās Jaunzēlandes.

Ar sarkanu ievilku to rajonu kur es aptuveni esmu kaut ko darījis\ redzējis
piemēram bija man ceļojums uz ārā no pilsētas, kad braucu pēc sava sērfa dēļa... nopirku to lietotu izsolē, tik nepaskatījos ka tas nav Ouklandē bet gan kaut kādā miestā ... tā nu nācās ceļot kādu pusotru stundu uz leju - uz dienvidiem.

Tad biju reiz rietumu krastā ...
Šī bilde saucas "Diena, kad Mikus pirmoreiz ieraudzīja okeānu"
(tas bija pirms kāda mēneša)

Es baigā sajūsmā (bet tajā reizē es biju gatavs ieraudzīt ko skaistu ne tā kā aizvakar braucot uz to šekspīra kraju, neskatoties uz to atceros ka man žoklis atkarājās, kad ieraudzīju no augšas to skatu ko redzat bildē). Vieta saucas Piha! Skaitās viens no bīstamākajiem beach - te mirst cilvēki katru mēnesi... tur tās straumes ko vienā no rakstiem komentāros apspriedām - rips saucamās ir kaut kādas īpaši viltīgas un mainīgas.

Nu šeit bildē grūti saprast to attālumu - bet reāli tas ir pamatīgā augstumā un tur lejā okeānā ja ieskatās tad viļņos ir mazi punktiņi - tie ir serferi! Un arī šeit ir apdzīvots - ir vasarnīcas un pamatīgākas mājas - bet nu tie gabali arī tādi diezgan labi - viena māja no otras lielā attālumā - faktiski var redzēt ir mežs hop māja ar skatu uz okeānu, varbūt divas trīs kopā tad atkal mežs un nez no kurienes vēlviena māja - nu tas blīvums tāds zems - bail domāt cik maksā īpašumi šajā apkārtnē...

Šodien biju aizbraucis uz vēlvienu pludmali, kas arī ir rietumu krastā - saucas Miruwai.
Šeit tāpat kā Piha un acīmredzot visur rietumu krastā smiltis ir melnas - melnas tāpēc, ka tām klāt piejaukts daudz dzelzs.

Izstāstīšu vienu štelll - kaiteriem ir viena nelaime - ir daudz visādas parpalas/inventārs kas nepieciešams - tā nu nepatīkamā daļa parasti ir to visu nogādāt pludmalē/smiltīs ... parasti jau piebrauc cik vien tuvu vari, bet nu skaidrs ka jāstiep tik un tā būs normāls gabals, a ja gribi paņemt teiksim 2 pūķus nevis vienu, tad vēl vairāk. Nu lūk kāpēc to saku, tāpēc ka atceros vecos labos laikus - vienīgā vieta kur šī problēma bija atrisināta bija Liepāja - Liepājā kad braucām kaitot bija tā ka močījām iekšā ar mašīnām pludmalē un tad braucām labu gabalu nost tālāk, tā, lai netraucētu parastajiem atpūtniekiem. Legāli tas protams nebija un vietējie likumsargi brauca un runāja... glābjošais fakts bija tas, ka tur liepājā kaitoja arī glābšanas stacijas šefs un tad nu viņš mācēja lietas sakārtot un sarunāt ... bišķ avantūra, bet nu vismaz visas mantas pie vietas un nav nekas jāstiepj... protams iedzīvotāji skatījās šķībām acīm un burtiski urbās cauri mašīnai kad tu brauc pa to pludmali.

Visu šo stāstu, jo biju pārsteigts pamatīgi, ka Muriwai pludmalē var braukt iekšā ar mašīnām!!!
Tas ir tik kruta, nevarēju norpiecāties - atkal jau kāpēc lai neļautu braukt ? Nu tak priekš cilvēkiem tas viss paredzēts.

Un vēl interesanta lieta ir tā, ka pirms iebraukšanas ir uzraksts
"Beyond this point only vehicles with 4WD!"

Tā nu es šodien nopriecājos, ka esmu iegādājis 4WD ne pa velti :)
Tikko kā tiku tajās melnajās smiltīs ar visiem četriem iekšā tā uzreizi sapratu kāpēc tas uzraksts tur ir - nu nekādas iespējas bez visiem velkošajiem tikt cauri tam pasākumam - tām smiltīm ir tās specifisks pieķeršanās spēks. Kad biju mazliet padarbojies ar pūķi (tāpat pa krastu, bez ūdens saskares ar ūdeni) man visas kājas bija tajās melnajās smiltīs un ko es? Aizeju uz okeānu lai noskalotos ieeju iekšā nāk vilnis hop noskalo man kājas - en eju ārā... bet tad  skatos JOBCIKKK nekas nav noskalojies :) tobiš tās smiltis reāli pielīp un nevar tā bez berzēšanas nemaz nost dabūt!

Atgriežoties pie braukšanas ar mašīnām pa pludmali - dzirdēju stāstus, ka ja tu aizbrauc gar krastu tālāk un kaut kur aizej "ekspedīcijā" tad var sanākt tā, ka atnāc atpakaļ un saproti, ka sācies paisums un tad tu brauc atpakaļ gar krastu pa ceļu pa kuru atbrauci (citu variantu protams nav) un saproti, ziepes lielas, jo tur kur agrāk bija smiltis tagad ir jau metru dziļš ūdens - un beidzas tas ar to ka tu tinies un glāb savas pekeles, jo tur kur tagad stāv tavs auto pēc 30 minūtēm arī būs ūdens - tā nu man džeki izstāstīja, ka Tur tālāk - kur es vēl pats nav bijis var redzēt vairākus auto vrakus tālāk gar krastu :)

Labi pietiks vāvuļot ja gribas redzēt kā tur ir skatās šeit

Kur ir manas piparkūkas?

Bļāviens kaut kā galīgi nesnieg ... šeit Oklendā.


Daudz laika man vajadzēja, lai aprastu ar domu, ka nu nebūs šeit sniega. Atbildēšu uz jautājumu, kas daudziem no Jums varētu būt - Ziemassvētku sajūta faktiski īsti tā arī īsti man neiestājās!
Lielākā atšķirība ir protams temperatūra. Nu nevari Tu savam prātam iestāstīt, ka ir Ziemassvētki, ja tajā pašā laikā ārā ir tik silts un no sniega ne smakas - un dienas ir garas un saules ir daudz. Bez tā atšķirība ir arī tajā, ka veikalos, kafejnīcās un citās publiskās vietās netiek nekas baigi izdekorēts un izmainīts, mūzika nepamainās un nav tā ka pa radio laiž Ziemassvētku melodijas. Tas viss kopā BAIGI ietekmē. Neskatoties uz visu minēto bija daži saskares punkti, kas man regulāri atgādināja ka tomēr ir Ziemassvētku laiks - Vikija sagādāja mums mājās eglīti (tagad rakstu un skatos uz to eglīti) - njā baigi jocīgi - šī egle ir savādāka ja mums Latvijā tik ilgi stāvētu egle kā šeit tad būtu tonna ar skujām bet šeit daudz mazāk sabirušas.


Interesanti tas, ka Vikija un Šeins viens otram dāvina nu nezinu kādas 5-8 dāvanas... katrs sapako to dāvanu un paliek zem eglītes. Tā viņas vēl šeit stāv neatvērtas. Kāpēc neatvērtas nu tāpēc ka mājās jau neviena nav.
Redziet Jaunzēlandē Ziemassvētku/jaunā gada laiks ir pilnīgi cita realitāte - tas ir vasaras labākais laiks un tāpēc arī atvaļinājumu laiks - faktiski cilvēki aiziet uz mēnesi atvaļinājumā ... tā manā mājā Stīvs, Vikija, Šeins katrs aizbrauca uz savu pusi un es paliku mājās viens (saku viens, kaut arī palika vēl Tifānija, bet viņa neskaitās, jo nekad nelien ārā no savas istabas).


Eglīte tika mums arī ofisā. Tas arī palīdzēja ikdienas un stundas atgādināt, ka tiešām ir ir tas zsv-tku laiks.
Bet nu viss tuvāk ziemassvētkiem es nonācu kad ziemassvētku rītā iznākot no istabas man pie durvīm stāvēja dāvanas.


Maza atkpāpīte.
Kādu nedēļu pirms šī notikuma es aktīvi visiem prasīju un prašņāju - KĀ vai tad veikalos neparādīsies piparkūkas un piparkūku mīkla? Un ikviens kam jautāju bolīja acis. Starp citu vai kādam ir nojauta kā angliski pateikt piparkūka?? :D Man nebija ne jausmas - pirmo reizi kad par šo runāju beidzās ar to ka es skrēju uz savu istabu pakaļ telefonam lai iztulkotu vārdu piparkūka tulkojumā iznāk "gingerbread". Nu tad es visiem ar to gingerbread uzmācos un visi bola acis. Viņiem veiakalā tirgo christmas cake un christmas pudding - tas arī viss pa lielam. Nebūs nekāds te baigais mandarīnu laiks vai piparkūku laiks.


Man kā piparkūku mīlim tas bija baigi mokoši - ziemassvētkos labprāt pagraužu kādu, bet te nekā. Tā nu es sūdzējos saviem mājasbiedriem cik viņiem šeit sūdīga dzīve ka nemaz nevar dabūt piparkūkas ziemassvētkos. Atgriežoties pie dāvanas - ziemassvētku rītā es dabūju piparkūkās!!!! Tās bija manā dāvanā! Bija divas versijas par tēmu "piparkūka" abas garšoja tālu no tā kas Latvietim ierasts, bet nu vismaz idejiski man tika mana piparkūka un tā arī bija mana ziemassvētku sajūta :) vēl dāvanā dabūju tank top kreklu ar uzrakstu "100% polinesian" - tas laikam veids kā mani mājasbiedri ierēc par mani, ka es tusēju ar polinēziešiem un visādiem citiem melnajiem :)


Interesanti par ziemassvētkiem un jaunogadu ir tas ka viņiem ir citi svinamie datumi.
Latvijā mēs pasēžam 24tajā vakarā un pēc tam vēl 25tais ir brīvs, bet šeit ir otrādi šeit 24tajā nesvin, svin 25tajā - dienu (kas arī ir tā īstā ziemassvētku diena) un pēc tam vēl 26tais ir boxing day tas arī ir sarkans kalendārā, bet 24tais nav sarkans un ir jāstrādā! Es tā padomāju - nu ir jau arī saprotams, nafig viņiem svinēt vakaru, ja ir ļoti liela šanse ka 25tais būs skaista diena un var svinēt dienu un var būt ārā saulainā laikā... mūsu zemeslodes pusē atkal skaidrs - ko tu ārā darīsi aukstumā tāpēc sēžamies pie galdiem iepriekšējā vakarā.


Otra atšķirība - arī jaunajā gadā tas pats notiek. Mums ir brīvs 31ais un 1ais, bet viņiem ir 1ais un otrais! Man piemēram reāli bija tā ka 31ajā es biju darbā un aktīvi strādāju.


Darbā protams arī lielas pārmaiņas, jo visi pa lielam ir prom - mēs ofisā bijām tikai 2džeki - visi pārējie prom atvaļinājumos - ierastās vietas, kur es gāju pusdienās arī viss ciet, neviens īpaši neuzprasās uz strādāšanu šajā laikā tā teikt.


Bet man arī tika no šī laika diezgan daudz brīvu dienu, jo šeit arī visas svinamās dienas pārceļās - tā kā kopumā sanāca 4 brīvas dienas pēc tam 3 jāpastrādā un pēc tam atkal 4 brīvas dienas, pēc tam 3 jāpastrādā un vēl 2 brīvas.


Skaidrs, ka cilvēki ņem to atvaļinājumu šajā laikā jo ir izdevīgi tās 3 kas jāpastrādā nosegt ar atvaļinājuma dienām tādējādi iegūstot masu brīva laika. Var derēt, ka nākamgad ap šo laiku es rīkošos tieši tāpat un atpūtīšos jau pa pilnu programmu ziemassvētkos.


Kā ir kad ziemassvētkos un jaunajā gadā nav ģimene un draugi utt? Nu ziniet tāda tipa jautājumi.


"Ziemassvētku eglīte"
Nu pirmkārt jau bija mums darba pasākums. Savācāmies no darba 6 cilvēki - šefs mūs uz restorānu aizveda.  Ā interesanti tas, ka kaut arī tā bija darba diena, šefs pateica nav ko daudz te strādāt un mēs uz turieni izbraucām jau 12tos pa dienu!! Un vēl interesanti, ka par cik visi mēs prom un ir darba diena vajag arī uz telefonu atbildēt - šefs noalgoja sekretāri uz vienu dienu :D!!


Nu restorāns kā restorāns, bet ēdienkartē viņiem bija viena traki interesanta lieta - to arī daudzi no maniem kolēgām izvēlējās. Redz kur skatās bildes ja

Interesantais tajās bildēs ir fakts, ka tev faktiski iedod jēlu gaļu un tu sēdi un pats viņu cep! Tas akmens ir uzkarsēts pietiekoši, lai gaļa ceptos... nu tīri interesanti.

Bez mums 6šiem vēl mums pievienojās šīs pašas firmas EX darbinieki un tad bija vēl jautrāk... nez cik tur beigās bija cilvēku - nu tā padaudz - bet jo jautrāk vairāk tautas vairāk tēmu. Tā nu sēdējām konkrēti ilgi tajā vietā un dzērām kā saka uz nebēdu (viss protams "uz firmas"). Beigās mēs palikām 4ratā un tad vēl aizgājām ar biljardu uzspēlēt - tā arī bija mana eglīte. Pēc šitā pasākuma pirmo reizi nācās izmantot taksometru... kaut kā bija veiksmīgi izdevies izvarīties no tā iepriekš - samakšaju 45 dollars - taksis dārgs maita sanāk 18 latviešu naudas.


Tālāk nākamais pasāciens


Ziemassvētku (dienā, nevis vakarā)
Man bija divi varianti - doties ar Vikiju pie viņas ģimenes un pavadīt dienu vairāk vai mazāk pludmalē (jo viņas seņčiem māja kaut kur tuvu bīčam), bet otrs variants bija doties uz saviesīgo pasākumu pie cilvēka ar kuru tik pirms 2 nedēļām iepazinos sēžot pirtī - cilvēciņš tāds nu noaudzis ar gariem matiem un lielu bārdu - nu tipāžš tāds no kura verētu arī turēties pa gabalu, bet man likās  kaut kas saistošs viņā sapratu, ka droši vien būtu interesanti ar viņu parunāt un teorija bija preiza - patiešām bija interesanti un vēl... kā vēlāk izrādījās šis noaugušais vecis ir cīņu mākslu speciālists ar 23 gadu stāžu un 5 danu aiz jostas :)... padarīsim stāstu īsāku ... sāku es apmeklēt Ninjutsu nodarbības (kaut kas ko gribēju uzsākt jau gadiem un nekādi nesanāca laika) ... nu un tā  arī iznāca, ka šis bija mans otrais variants - doties pie mana Ninjutsu skolotāja (jebšu pareizāk "senseja") kur bez viņa vēl būtu viņa ģimene/radi un draugi - izvēlējos otro variantu un biju baig priecīgs par to. Sākās pasākums pa dienu vienos un beidzās ... nu sēdējām līdz naktij. Pats pasākums protams neatgādināja nekādus ziemassvētkus i ne tuvu - varētu teikt tāds barbeque - nu iedomājieties viss protams notiek ārā. Ir liela milzu telts kurai visi sāni vaļā (tobiš to telti izmanto tikai lai būtu jumts, ja nu gadījumā līst) zem telts tātad liels barbeque cepamais aparāts kur tad cepī vistast un gaļu un tad ir liels garš galds un uz galda visādi labumi un interesanti kad ierados tad viss tas galds ir apklāts ar baltām drānām (ēdienu nevar redzēt) - ideja šeit tāda, ka, lai mušas netiek klāt - kaut ko līdzīgu redzēju arī citur kur biju uz barbeque ciemos. Tas laikam šeit ir tā ierasts. Nu un tad jau kā parasts tusiņš - cilvēki iedzer alu (Latvietim grūti gan to nosaukt par alu), runājas cepī to gaļu - bet interesanti, ka sākumā viss tiek gatavots un tikai pēc tam visi ēd. Nu nav tā ka izcep 1 porciju gaļu, tad izdala katram mazliet un tad turpina cept. Nē - sacep visu saliek traukos un pēc tam kad viss gatavs tad tikai katrs iet pie tā galda atsedz kādu no ēdieniem ieliek šķīvī iet tālāk atsedz nākamo ieliek šķīvi - un tad mieloties sāk visi kopā. Man jau godīgi labāk patīk ēst uzreiz tikko kā gaļa gatava, lai ir silta gaļa - nu es domāju jūs sapratāt ka visa tā atmosfēra - nu šeit runa iet gandrīz kā par jāņiem nevis ziemassvētkiem vai ne? Bet nu tā ēšanas daļa jau sīkums, ne jau tur tā sāls galu galā interesantākais, ka atkal jau iepazinos ar masu interesantu cilvēku, tēmas visdažādākās - runāju ar vecāku vīrieti, kas visu mūžu studē alternatīvo medicīnu, tad bija Maori (iezemiešu kultūras pārstāvis) kas stāstīja kā viņš čakarē Jaunzēlandes valdību un kādas tik tiesas prāvas pret viņu neizvirza. Vispār daudz uzzināju par Maori un to kā šeit vēsturiski ir lietas bīdījušās - teorētiski iznāk ka Maori cilvēkiem pieder visa šī zeme un Jaunzēlandes valdība īrē to zemi no viņiem... viņiem ir savs karogs un vispār viskaut kas savs ieskaitot savas vadītāju apliecības un pats interesantākais, ka tiem kam ir iekšas tie apmēram paziņo "mēs nemaksāsim nodokļus Jaunzēlandes valdībai" jo mums ir savi nodokļi un mēs labāk maksājam tos... protams 15% PVN jāmaksā jebkuram bet nu citādas visādas nodevas var apiet - tā nu es saklausījos visādus joku stāstus par tiesām un tiesāšanos. Tad vēl par vēsturi un reliģijām gāja runas un vairs jau neatceros kas vēl.... ā iepazinos ar vienu sievieti, kas jau gados bet mēs ar viņu interesanti parunājām - viņa ir no Dienvidāfrikas republikas un pirms tam dzīvoja tajā trakajā valstī Zimbabvē (nu atceries kur naudai nav vērtības un nāk klāt pa 3 nullēm katru mēnesi) nu lūk - bet viņa nebija melnā bet gan baltā sieviete.... novirzījos bet stāsts par to ka viņa stāstīja kā daudz jaunas meitenes brauca piedzīvojumos uz āfriku uz Johanesburgu (tā ir tā skaitās viena no visatīstītākajām pilsētām kas tur ir) un tad tās meitenes sapazinās ar vietējiem atlētiskajiem izskatīgajiem vīriešiem un ātri vien samīlējās un saprecējās un tad iestājās REALITĀTE - viņa man stāstīja kā tas ir kad tās meitenes pilnīgi un galīgi nesaprot ka āfrika tā ir pavisam pavisam savādāka realitāte par to ka tiem vīriem ko meitenes aprec ir ģimenes kaut kur laukos un dzīvo salmu namos un gatavo un 
guļ uz zemes... koroče stāsts bija garš bet es sapratu ka viņa to visu pati redzēja un piedzīvoja tā kā interesanti paklausīties.


Tas par ziemassvētkiem... par jauno gadu atkal citādāk bija.
It kā pēc teorijas man bija sarunāts iet tusēt ar maniem "polinēziešu" draugiem, bet kaut kādu nedēļu pirms jaunā gada bija barbeque un mani aicināja un es neaizgāju, jo biju aizņemts un arī neko neatbildēju uz to aicinājumu un nez mož šie apvainojās (kas zin kā šajā kulturā te pieņemts) beigās tad jaunajā gadā tā arī uzaicinājumu nesaņēmu un izdomāju, ka nav ko uzprasīties. Rezultātā paliku viens pats kopā ar sevi. Nopirku sev siera kūku un sēdēju domāju par dzīvi un pārsvarā par nākotni. Nebij slikti. Man patika pasēdēt paprātot. 


Visas šīs padarīšanas sakarā (tās padarīšanas sakarā ka nav ne sniega, ne ziemassvētku sajūtas) man ienāca prātā doma par bērniem kas nāk vecākiem un prasa "Tēti, a kāpēc filmās rāda, ka ziemassvētkos ir sniegs un sniegavīri u.t.t  ? Kur tad ir tas sniegs?"


Runājot par laiku kāds ārā ir patiesībā - ar manu draudzeni reiz izgudrojām terminu "skaists vējš" - skaists vējš tas ir tad kad ārā ir +20 vai vairāk, saulains un pūš! Ja Jūs būtu pietiekami vērīgi tad pamanītu, ka patiesībā dzīvojot Latvijā mēs varam uz roku pirkstiem skaitīt tās dienas (gadā) kad iestājās SKAISTS vējš. Nu parasti ir vai nu vējš vai saule. Bet šeit ļoti bieži ir abi. Man kā vēja mīlim tas protams tīk ļoti.