Jaunās (tā teikt) "mājas"

Kaut skola ir tālu aiz kalniem atstāta pagātnē, tomēr pirmais septembris joprojām asociējas ar ne mazāk ne vairāk kā "pārmaiņām" - tad nu turpinām iesākto stāstu par to kā man šogad gāja pirmajā septembrī - principā var godīgi teikt, ka šogad kā reiz tad arī pēc ilga pārtraukuma sakrita man pirmais septembris ar "pārmaiņu" dienu... un tā ierados savā jaunajā mītnē – man atvēlēta viena maza istabiņa. Uz aci novērtējot sanāk 8m2 – jā, absolūti maza istaba. Vienguļama gulta ar diezgan feinu matraci (un jau saklāta), galds, ofisa krēsls, kumode ar 4 atvilktnēm virs tās skapītis bez durtiņām un tad sienā iebūvēta neliela garderobe, paklājs, vienā pusē liels logs (pa visu sienu faktiski), žalūzījas un aizkari - tas arī viss. Nu tā teikt tikai absolūti nepieciešamais un nekā lieka. Tas par manu istabu. Bet pati māja kā tāda ir liela – mana istaba ir mazākā no visām. Kopā ir 4 guļamistabas + 2 lielas atpūtas telpas (lounge, kā šeit saka) – katrā no lounge ir divi dīvāni, klubkrēsls, platekrāna tv, plaukti ar grāmatām, vienā no istabām tv aprīkots ar Nintendo wi padarīšanu ar visiem pribambasiem – tjipa deju grīdu kaut kādu un ko tik vēl ne, otrā istabā savukārt pie TV klāt ir video maģis, dvd un var pieslēgt kompi. Lielākajā no atpūtas telpām ir arī vesels skapis pilns ar dvd filmām – nu tā, ka simtiem tie diski, sekcija un pusdienu galds uz 8 personām. Tālāk ne maza izmēra virtuve (ar 2 ledusskapjiem un trauku mazg. mašīnu), 2 vanasistabas un vēl mini telpa kur notiek drēbju mazgāšana. Katra no atpūtas telpām ir arī aprīkota ar lielām stikla atbīdāmām durvīm pa kurām iespēja nokļūt iekšpagalmā. Iekšpagalms tas ir tāda – grill vieta kur apkārt sēta un pamatne nobruģēta ar ķieģeļiem – diezgan liela teritorija, izmērs nu apmēram kā manas 4 istabas. Nu šeit nekā daudz nav – āra galdi un lērums krēslu un grils. Tad vēl ir ārpagalms, kas iet apkārt mājai – nu ārpagalms tas ir tjipa mauriņš vienkārši, nu un aiz mājas iznāk mauriņš + sēta - ērti tas, ka šeit tajā mauriņa joslā starp māju un sētu ir arī tāda žāvētava kur drēbes izkārt. Tur arī galdiņš un runā, ka vasarā it kā izliek arī zvilni guļamo. Vēl viņiem ir paliela izmēra (ne bērnu) baseins piepūšamais ko arī izliek vasarā.

Varat mēģināt novērtēt kā no ārpuses tas viss izskatās maps.google.com ierakstiet „28 Finlow Drive, Auckland, New Zealand”

Un, lietojot to fīču ar dzelteno cilvēciņu, var redzētu reālo skatu uz māju no ielas. Varat arī novērtēt uz kartes cik tālu no centra es esmu. Nu un šī mītne tad man jādala ar 3 citiem cilvēkiem. Naudas ziņā tas iznāk tieši 200 lati mēnesī – kā jau minēju tas ir par manu mazāko no istabām. Šajā mājā ir vēl viena lielāka brīvā istaba – ar divguļamo gultu, varēju izvēlēties arī to, bet tad man būtu jāmaksā +50 lati mēnesī. Pieturējos pie budžeta varianta, taču ar gudru ziņu pamanījos tajā lielajā istabā nogrūst savus koferus ;)

Stāsts par to kā es nokļuvu šajā mājā, šajā istabā faktiski sākas vēl atpakaļ Latvijā. 7 dienas pirms lielās D-dienas man pēc ilgākiem meklējumiem beidzot izdevās saņemt pozitīvus rezultātus no sludinājumu pētīšanas un sarakstīšanās (internetā). Faktiski sludinājumi ar vietām, kur dzīvot bija tiešām daudz un dajebkādai cenu kategorijai. Man, protams, gribējās pēc iespējas lētāk. Iznāk, ka atšķirībā no Rīgas šeit lielākā daļa cilvēku dzīvo mājās – nu un par cik ne visi var atļauties māju, ļoti populārs variants ir kad vairāki cilvēki dala māju. Tas te ir pilnīgi normāli un tā ir pieņemts. Tāpat populāra ir arī lielāku dzīvokļu dalīšana starp vairākiem cilvēkiem. Ir iespēja arī paņemt savu mazu dzīvoklīti – bet nu par attiecīgu cenu. Jo dzīvokļi ir TIKAI centrā, citur dzīvokļu ēkas nav. Vēl viena opcija ir tā saucamie 1 bedroom unit – kas faktiski nozīmē viena liela telpa vienstāvīgā ēkā kurā viss vajadzīgais sagrūsts iekšā – iebūvēta virtuvīte, guļamistaba – nu wc ir atsevišķi. Vēl protams bija variants - zemākās klases viesnīca, kas pēc aprēķiniem sanāca 2reizes dārgāk nekā patreizējais variants. Tad jautājums – kāpēc man tik grūti bija šo vietu atrast, ja reiz ir tik daudz piedāvājumu? Lieta tāda, ka mājas/dzīvokļa biedra izvēle tomēr ir tāda tīri personiska lieta … nu un līdz ar to normāli tas notiek tā, ka potenciālais jaunais iedzīvotājs ierodas apskatīt jauno mītni un attiecīgi paralēli tad tā teikt notiek virspusēja novērtēšana vai viens ar otru spēs vai nespēs sadzīvot. Manā gadījumā šī opcija kā saprotat nebija iespējama – faktiski tas ko es mēģināju sarunāt bija – hei esmu feins džeks kāpēc gan jums neļaut man ierasties jūsu namā pataisno no lidostas un apmesties uz nenoteiktu laiku? Tāpēc arī bija tik grūti. Neskatoties uz to - tajā brīdī - 7 dienas pirms izbraukšanas man patiesībā bija veiksmīgi izdevies pierunāt vēl 2 citus cilvēkus par palikšanu un tad no 3 vietām šo es izvēlējos cenas dēļ un otrkārt dēļ tā, ka noskaidroju, ka šeit tuvumā ir basketbola grozs.

Tā nu tikko ierodoties es uz ātro nometu koferus savā istabā un tad mani iepazīstināja ar telpām un tīri veiksmīgi sanāca, ka manam jaunajam mājasbiedram bija jābrauc kaut kur darba darīšanās un tādējādi tā man bija iespēja nokļūt vienā no tuvējiem šoping centriem – man bija 45 min laika un bija sarunāts, ka mājasbiedrs atpakaļceļā no darīšanām mani savāks. Nu tā nu vazājos pa to lielo molu un mēģināju saprast ko gan vajadzētu iepirkt? Par cik man bija tikai viens apavu paris un tas pats kājās, likās, ka apavus jau nu toč vajag. Tā nu tiku pie laikam jau slavenajām sarkanīgajām kedām kas jums jau laikam apriebušās (padomāšu par citu fonu). Starp citu, mēģinot izvēlēties no apavu klāsta – man sanāca tā, ka es tur kaut ko par cenu ieminējos un pietika tikai ieminēties un parādīt norūpējušos seju un man pārdevējs jau iedeva 10 skidonu (no jau nocenotas preces) – īzī J. Tad vēl nopirku šo to istabas labiekārtošanai un tad aizgāju uz sporta veikalu un nopirku sev basketbolam botas un bumbu. 45 minūtes paskrēja nemanot – protams kad pilnīgi viss apkārt ir jauns – tu tur staigā kā apjucis cilvēciņš, skaties cik dažādi cilvēki, kādu brendu veikali, visādi sīkumi, kas nav redzēti... īsāk sakot tā arī nepaspēju ieiet pārtikas veikalā L, bet par cik mājasbiedram slīdošais darba grafiks, viņš paziņoja, ka viņam darba diena jau galā (bija ~16 pulkstenis) un tā nu šis labprāt mani ieveda pārtikas veikalā pa ceļam uz mājām. Ieradāmies mājās un sagaidījām pārējos mājas „dalībniekus”, iepazinos – viss ok. Nu tad atvieglojuma sajūta pirmie soļi paveikti un tad nu it kā, ja ieliktos uzreiz gultā tad arī aizmigtu, bet es tā nedarīju!

Esat dzirdējuši stāstus par to, ka pēc pārceļojumiem vajag darīt uzriezi visu kā vietējie? Nu es domāju laika ziņā - ja ir nakts, tad jēdziet gulēt, ja ir diena, tad nevajag gulēt. Tā nu par cik vēl vakars īsti nebija, es sev pateicu, ka nebūtu labi iet gulēt... vēl pēc brīža mēs ar mājasbiedru jau aizgājām uzspēlēt basi vietējā laukumā. Interesanti bija tas, ka mūsu spēli vēroja arī skatītāji – teikšu godīgi negaidīju, ka tā man sanāks jau pirmajā vakarā iegūt tādu publicitāti! Nu labi īsti jau tā nebija - tur nebija neviena cilvēka apkārt – skatītāji bija pīļu saime. Viena lielāka pīle un vairākas maziņas. Tā nu skatītāji ik pa laikam izdvesa sajūsmu – pēk pēk, pēk - tā sapratu, ka tās pīles te tā tusē bez problēmām – līdzīgi kā gulbji Rīgas centrā. Jāatzīmē, ka tas basketbola laukums bija pie skolas no vienas puses un pie liela regbija laukuma - no otras puses. Tā kā iespējams kaut kur aiz tā regbija laukuma ir arī dīķis - varbūt tur tās pīles dzīvo. Nez. Tā nu pamētājām, uzspēlējām un pēc tam devāmies mājās. Labs jautājums šai inteleģentajai auditorijai... a kur tad ir mans „jet lag” (pārceļojuma slimība)? Vai tad tā ir jādara, ka pēc pus pasaules apceļošanas jāiet vēl basis uzkapāt? Atbilde – nezinu! Jutos pilnīgi ok nu labi mazliet vairāk noguris nekā parastā dienā, bet nu atskaitot to nekādu problēmu un tātad esmu atspēkojis visas Jūsu prognozes par to, ka man vajadzēs nedēļu, lai atietu no pārlidojuma. Iegāju dušā un tikmēr divi no maniem mājasbiedriem bija sapulcējušies uz filmu un es pievienojos, bet pēc pāris minūtēm sapratu, ka tā filma nav priekš manis un par cik pulkstenis bija pāri 20, tad sapratu, ka nemaz i nebūtu tik traki ja es atļautos tomēr slinki atlaisties.

Nu ko! Esmu iekšā!

Nosēšanās zemeslodes otrā malā noritēja gludi un pēc mirkļa biju jau terminālā. Sajūtas? Hmm nu nezinu nāk prātā vārds – pastiprinātas, pastiprināta apziņa, ka šis process ir drīzāk kas īpašs, kaut kas kas, kas notiek reizi dzīvē, nu varbūt pāris reize. Cik liela ir varbūtība ka cilvēks dzīves laikā pārvācas vairāk par vienu reizi? 

Nokļuvu līdz pasu kontrolei. Mēģinat iedomāties skatu man priekšā - sastādītas tās garās gaidīšanas lentas tjip labirints, bet neviena nav tajos labirintos - viss tukšs un kluss – no kādiem 10 pasu pārbaudes punktiem darbojās tikai 2vi. Nu tā interesanti mazliet ... nokontrastēja pēc Londonas un Singapūras lidostām! Acīmredzot nebija neviens cits reiss kas attiet vai pienāk šajā laikā… un pieņemu ka lidostas caurlaidība šeit ir orientēta uz lielu pieplūdumu tūrisma sezonas laikā. 

Interesanta lieta ko ievēroju – bija speciālas pasu kontroles All Blacks dalībniekiem - tobiš ja tu esi viens no All Blacks tad tu esi tjipa kā VIP šajā valstī un vari iet savā speciālā pasu kontroles punktā negaidot rindā ar pārējiem! Diskriminācijas faktors, jo sievietes nevar būt All Blacks klubiņā (ejiet internet paskatieties kāpēc sieviets tur neņem http://www.abc.net.au/reslib/200706/r156303_565154.jpg). 

Nu tā patiesības mirklis bija pieejot pie pasu kontroles darbinieka… atgādināja skatu no kādas filmas. Iedodu savu pasi – šis skatās, sakatās pašķirsta, paskatās uz mani, paskatās uz pasi (man jau tāds satraukumiņš sāk rasties), paskatās uz mani – bams štamps iekšā, parakstās uz zīmoga, next plīz. :) uz zīmoga ko iespieda rakstīts “Residence permit 2048. Holder may remain indefinitely. This permit expires when holder leaves New Zealand”. Pie sevis padomāju - nu ko! Esmu ieksā. 

Viss pozitīvi tālāk dodos pēc kofera. Pienāku pie karuseļa, sačupojos ar savu lidmašīnas kaimiņieni, gaidam koferus, pļāpājam un tad iekšējā sajūta ātri vien transformējas uz “raizes” – tas tāpēc, ka jau gaidu labu laiku to savu krāsaino, labi pamanāmo koferi – un sūdīgāk paliek tad kad lenta jau apiet otro/trešo riņķi un tavs koferis joprojām nav rādījies!!! Nu es toč saku nu nav forša tā doma, ka varbūt kaut kas ne tā nogāja, varbūt tu esi bez mantām.... bjē stuli! Tiešam nezināju, ka iespējams tik ilgi gaidīt koferus… kaimiņienei jau abi koferi bij rokās, bet šī izlēma mani pagaidīt (atbalstīt), pļāpājam. Jā un beigās pēc 15minūšu gaidīšanas tas notika. Viss kārtībā  sajūtas atgriezās savā vietā ejam tālāk – tālāk Biosecurity. Cilvēki pa vienam stāv rindā un katrs dod muitas darbiniekeim kartiņu, ko iepriekš bija jāaizpilda (pases dati + deklarējamās lietas) un savus koferus un tad tos laiž cauri kaut kādam skenerim. Stāvu rindā, domāju cerams ka visu pareizi esmu sapratis ko var ko nevar ievest – nevar ievest dzīvniekus, vai kādus apavus ar reljefainu zoli, teltis un tamlīdzīgu ekipējumu, kas ir bijis saskarē ar dabu – ideja ir tāda, ka viņi meklē parazītus un slimības, kas varētu kaitēt laiksaimniecības vai dārzkopības industrijām, kas Jaunzēlandei ir ļoti svarīgas… ja tu savā kartiņā neesi kaut ko norādījis no aizliegtajām lietām, tad tev noštrāfē uz 600 latiem - tā kā baigi nopietni pieiet viņi šim pasākumam.

Tajā biosecurity man pa priekšu gāja mana kaimiņiene un  Jau uzreizi pirmā lieta ko pamanīju – mana kaimiņiene iedod savu kartiņu un tas muitas darbinieks paskatās uz kartiņu un uzreiz sāk ar šo čatot – ō jūs atgriežaties, un viņa tā “jā” un tad viņi tur kamēr tos koferus uzkrauj uz lentas un pārbauda šie tik paspēj apspriest tādas lietas kā – kas tad no ēdiena ir pietrūcis viņai esot prom u.t.t – tobiš kāpēc es to stāstu nu tāpēc ka tas ir nepierasti, ka ierēdņi ir tik normāli un tā vienkārši sāk pļāpāt – tā laipnība un attieksme var uzreiz redzēt starpību.

Kad tiku ārā lidostas publiskajā daļā pašķīros no kaimiņienes un tad iestājās sajūta – te nu es esmu pilnīgi viens, dari ko gribi. Stāvu ar abiem koferiem apriežos ap savu asi un saprotu ka laikam pirmais ko vajadzētu izdarīt ir samainīt naudu. Aizeju pie tuvākā maiņas punkta – smaidu, vai tiešām nebūs nekādas atšķirības no Londonas? Smaidu, jo mani apkalpo indietis. Iegrūžu viņam rokās līdzi paņemtos un anglijā neiztērētos paundus un saku convert it all – viņš sāk skaitīt saskaita, pasaka man ciparu un prasa vai te ir tik un tik, es tāds “I’m not sure” (jo es toč nezināju cik tur ir) un viņš pasmaida un saka man Kungs nu skaitam pa diviem! Un tad viņš sāk skaitīt lēnām vēlreiz - nu atkal stāsts par attieksmi – indieties to darīja ar smaidu uz lūpām. 

Izgāju ārā no lidostas un ieslēdzu muļķīti… plāns paredzēja to ka man tagad jātiek līdz savai dzīves vietai un, lai to izdarītu man bija nepieciešams izmantot 2 autobusus. Nu pirmais posms jānoķer autobuss, kas mani nogādā līdz pilsētai pajautāju garāmgājējam uz kuru pusi autobusa pietura. Pāreju ceļu, pagriežos, lai atskatītos uz lidostu un pamanu ko interesantu - divi cilvēki pie lidostas (pēc skata tūristi) viens otru fotografē… un klāt ātrā solī viņiem piesteidzas vīrs ar to spilgti zaļo vestīti (nu ar tādu vestīti kā tam indietim londonas parkā - atceraties?) nu mana ideja par notiekošo - ja reiz viņš tādā ašā solī skrēja viņiem klāt, tad gan jau ka aizliegts fotografēt pie lidostas security iemeslu dēļ, un iespējams palūgs viņiem nodzēst tās fočenes. Tā nu es stāvu skatos kas būs… patiesībā stāsts bija savādāks. Izrādījās, ka viņš vienkārši bija lidostas tūrisma informācijas darbinieks – tjip cilvēks kam kaut ko uzprasīt kā nokļūt tur vai tur u.t.t viņš pieskrēja klāt, jo gribēja viņiem piedāvāt savus palīdzību un nofotografēt viņus kopā. Paņēma no viņiem aparātu un uzbildēja viņus abus. Nu nespēju es iedomāties, šādu rīcību no kāda Rīgas lidostas darbinieka.Steidzas viņiem klāt ka tik šie neaizietu pirms viņš ir piedāvājis savu palīdzību. Attieksm!

Sagaidīju autobusu, iekāpu – autobus speciāli piemērots cilvēkiem, kas brauc no lidostas, jo priekšējā labajā pusē pirmās 5 rindas nav krēsli bet gan tādi lieli plaukti kur var ērti koferus salikt. Lieliski. Apsēdos un izvliku ārā savu telefonu, lai piestartētu gps navigāciju. Man priekšā apsēdās sieviete ar meitu. Sākām braukt un pēc mirkļa mans telefons uz skaļo pēkšņi pasaka “please turn left after 50m” es tāds ups... smaidu - tak nezināju ka tā navigācija runā, nebiju to programmu iepriekš lietojis. Rezultāta sieviete, kas man priekšā uzreiz pagriezās un tādā jautrā tonī prasa man “hi hi ha ha vai tu mēģini pārliecināties, ka vadītājs zin kur braukt?” un smejas … ha ha es tāds nosmējos un tā mēs sākām pļāpāt – izrādās viņa no dānijas un pārvākusies jau pirms padsmit gadiem – īsāk sakot ceļš no lidostas noritēja sarunā un laiks paskrēja ātri. Tālāk it kā viss ritēja gludi - izkāpu, kaut kā pēc kartes atradu nākamo pieturu kur man jāgaida nākamais autobuss. Te jau parastajā autobusā bija mazliet neērtāk ar diviem koferiem tikt iekšā bet nu it kā viss ok, braucam un sajūtas nu baigās - pirmās atšķirības kas metas acīs ir veģetācija – uzreiz pamani atšķirības kā izskatās koki, krūmi nu un protams es pirmo reizi dzīvē redzēju palmu un tās palmas nu tas ir īpašs gadījums – nezinu vai tikai man tas tā, bet palmas uzreiz asociējas ar kaut ko eksotisku, interesantu – tā braucu un priecājos faktiski par tām palmām – otra lieta kas krīt acīs ir tas cik komerciāli aktīva acīmredzot ir pilsēta – jo visur ir izkārtnes - tādi pakalpojumi nu šitādi, visādi veikaliņi un kafeinīcas un ēstuves un viss ar lielām izkārtnēm – atgādina skatus no kaut kādām amerikāņu filmām. Tālāk patika reljefs – tikām ārā uz lielākas štrāses, kas iet cauri pilsētai, un tad pa to braucot varēja jau redzēt gan ūdens krātuvi, gan jahtas un laivas piestātnē, gan kalnus fonā – viss tas kopā summējās – jā tas ir pilnīgi kas cits priekš manis. Neparasti. Kad beidzu tvert pirmos iespaidus, sāku atgriezties realitātē un piezemējoties uzreiz sāku raizēties ā pareizi man tak jāseko līdzi ceļam - kur tad man īsti jākāpj ārā? – atveru karti palaižu to pašu navigāciju (tikai bez skaņas :)) nu un mēģinu izpīpēt kad tad man jākāpj ārā – sapratu, ka pārbraucot pāri tiltam nogriežamies pa kreisi un tad jākāpja ārā nākamajā pieturā – domāts darīts, itkā viegli. Tā arī daru. Izkāpju un bje… aizdomīgi. Pietura kaut kādā industriālā rajonā… koroče man uzreiz bija tā dīvainā sajūta iekšā, ka kaut kas nav kā vajag. Pētu to karti vēlreiz un saprotu, ka esmu izkāpis par ātru un tā ka labu gabalu par ātru - bija vēlviens tilts paredzēts un vēlviens pagrieziens pa kreisi un tur tikai bija jākāpj ārā. Nu ko lieliski - esmu pilnīgi neatpazīstamā vietā ar diviem koferiem un man nav idejas ko darīt. Ak jā man ir telefons (ar latvijas pieslēgumu :) un ir numurs. Zvanu! 

Zvanu tam cilvēkam pie kura biju sarunājis palikt. Sarunas gaitā noskaidrojas, ka viņam nav ne jausmas kur es atrodos. Es saku, lai man dod kaut kādu numuru kur es varu taksi izsaukt – šis man nosauc to numuru. Es sasprindzinu iespringušo prātu un iegaumēju to numuru (jo nav kur pierakstīt). Nometu klausuli. Uzgriežu to numuru, nekas nesanāk, nopīkst - skaidrs ka nepareizs numurs. Pie sevis domāju droši vien nemāku zvanīt un nejēdzu neko no vietējiem telefonu kodiem – mobilais/vietējais - kas jāliek priekšā ? Nav ideju. Lai lietas kļūtu vēl interesantākas tikmēr sāk līt lietus! Meklēju kur patverties - atrodu nojumi kaut kādā būvniecības materiālu veikalā. Zvanu vēlreiz un tikmēr tas džeks jau bija kartē atradis, kur es esmu nu un viņš teica, ka atbrauks man pakaļ. 

Lietus beidzas eju atpakaļ uz vietu kur man ar šo jātiekas. Iedomājaties skatu – ielas malā (nu tā nav tāda iela kur daudz mājas vai pilsētas centrs – tāda nomaļa vieta komerciālā\industriālā teritorijā) nu un es tur tāds sēžu uz ietves uz sava kofera - otrs koferis pie sāniem. Virsū uz pieres rakstīts TŪRISTS. Sēžu un domāju cik labi ka man bija tas numurs! Un cik slikti, ka nepadomāju vismaz uzziņu dienesta numuru pierakstīt pirms devos ceļā. Labu laiciņu tā sēdēju un tad mani savāca un viss beidzās labi. Nokļuvu gala punktā.

Posms pēdējais

Šobrīd atrodos lielā ātrumā - monitors man te priekšā rāda, ka šobrīd mēs darām 1006 kilometrus stundā - iznāk ka burtiski tieši ar tādu ātrumu es traucos cauri pēdējam posmam pretī savam jaunajam sākumam.

Visapkārt lielā Boeing 777 salonā ir tumšs un principā būtu jāguļ, bet man ir tā, ka acis aizvērt var, bet aizmigt nevar - patiesībā, izstāstīšu vairāk izdevās man pēc vakariņām un vīna iemigt, bet pēcāk pamodos, jo šeit salonā kādas 15 minūtes pilnā rīklē bļāva bērns. Nu saprotat kā tas ir? Tā, ka tu guli un tur kaut kur raud un tu ignorē un guli, bet raud un raud un tu ignorē, bet cik ilgi? Kādas 15 minūtes tā darīju un tad sapratu, ka nav jēga. Atvēru acis un izlēmu, ka varētu sarakstīt vēl dažas rindas blogam. Pirmā ideja - nabaga vecāki, tā, ka skatos uz viņiem tagad un jūtos neērti viņu vietā - domāju, ka grūti viņiem sadzīvot ar domu, ka dēļ tādas izpildīšanās pa lielam man šķiet visa šī salona nodaļa (12 rindas un katrā rindā 3,3 un 3 sēdvietas) ir augšā un pieņemu, ka tie, kas nav augšā vienalga neguļ, vienkārši cenšas ignorēt ilgāk nekā pārējie. Cilvēki sāk staigāt uz WC, visapkārt visi grozās, sāk ieslēgties monitori. Anyway kad to bērnu nomierināja es pamēģināju vēlreiz iemigt secinot, ka mans iekšējais pulkstenis ir jau sagājis sviestā pilnīgi, jo pa lielam jūtos tik možs kā ap 10 rītā - laikrādis pēc Rīgas laika saka 2:59.

Dažas bildes ko uzņēmu uzreiz pēc iekāpšanas lidmašīnā

Šajā pēdējā bildē ja paskatās gar malām var redzēt, ka jau uzsākot lidojumu esam „nakts zonā”, toties ierodoties galapunktā būs dienas zona.

Kad vakariņas bija jau aizvadītas un gaismas salonā izslēgtas nolēmu, bišč paspēlēties ar to tv\dator agregātu nu un viņam ir tāda pults klāt – ar to var kanālus pārslēgt un regulēt skaļumu un tad visādas citas pogas vēl tur ir - nu lūk pētu tās ikonas uz pogām mēģinu izkost ko kura poga dara – visu sapratu atskaitot vienu pogu uz kuras man likās attēlots cilvēciņš... ko es? Nu jāspiež... spiežu, spiežu – nekas nenotiek. Hmm padomāju laikam kaut kāda funkcionalitāte, kas šim modelim nav paredzēta... un tad pēkšņi mani kāds uzrunā „How can I help you Sir”? Pagriežos pie manis pienākusi viena no smukajām stjuardesēm nu un ko es? Es, protams, sāku smaidīt ( saprotot, ka tā poga tak nozīmē izsaukt apkalpošanu) :D. Lai nebūtu muļķīga sajūta pasūtīju kaut kādu nieku. Bet nu vispār tā ir ģēla – iznāk, ka ne tikai tu vari skatīties filmas un ik pa laikam kad kāds no apkalpojošā personāla iet garām vari kaut ko palūgt, bet arī izsaukt to apkalpotāju ikreiz kad tev ienāk prātā. Nu tač nav tik sūdīgi tajās lidmašīnās ne??? Pie tam ja lido kompānijā, tad jau pavisam jautri.

Runājot par kompāniju. Šoreiz man kaimiņos sieviete no Jaunzēlandes. Tagad viņa guļ – viena no retajām kurai izdevās to bērnu ignorēt, bet lidojuma sākumā paguvu jau pačatot ar viņu labu laiku (pirmā iespēja trenēties runāt un saprast īsto Jaunzēlandes akcentu tā teikt). Mums ar viņu viena līdzība - viņai ceļojums iznāk līdzīgs kā man nu vismaz no tāda viedokļa, ka tas ir pārvākšanās ceļojums – šī pārvācas atpakaļ no Šveices, uz kurieni savukārt pārvācās, jo vīram kaut kādu besīgi labu darbu piedāvāja. Viņa acīmredzot ir pieredzējusi ceļotāja, jo mācēja man izstāstīt visādas sīkas patiesības. Piemēram, konkrēti par šo aviosabiedrību Singapour airlines viņa teica, ka tā nav nejaušība, ka viņa lido tieši ar šo kompāniju. Viņa ir izmēģinājusi visas un šī ir labākā daudzās kategorijās. Nu man atliek ticēt, jo man vispār nebija nekādu pretenziju viss likās perfekti. Nu tad viņa saka – tādi sīkumi kā ēdienkaršu izdalīšana pirms ēdienreizēm – viņa saka citur tev dod kas ir un reti kad piedāvā izvēlēties nemaz nerunājot par ēdienkarti. Arī tādas lietas kā siltie dvielīši pirms ēdienreizēm. 

Viņa man izstāstīja arī, ka ja tu lido ar vienu sabiedrību konstanti tad tev pēc tam ir lielākas čances dabūt kādu ekstru – konkrēti viņa pirms lidojuma sazvanījās ar šo komāniju un sarunāja, ka šajā reisā varēs paņemt 30 kg koferus, kad standarts ir 20 kg! Tas ir baigi daudz - 10 kg virs normas. Jo teorētiski par katru kilogramu virs normas jāmaksā 60 USD. Tad viņa saka viņai ir kaut kādas problēmas gaidīt uz ēdienu, tjip viņai lidojot parasti ir tā, ka gribas ēst un viņa nevar paciest, ka tad kad sāk servēt ir jāgaida tik ilgi - kad tad beidzot Tev atnesīs to ēdienu (jo servē jau pakāpeniski, nevis visiem uzreiz) – nu tad šī iziet uz tādām viltībām, kā pasūta „gluten free” ēdienu (ir arī citas opcijas, tjip cukura diabētam vai kaut vai veģetārais u.t.t) un tad kad tev ir šāda ekstra opcija tad Tevi kā likums apkalpo ārpus kārtas – nu jo pa priekšu iedod ēdamo visiem speciālajiem gadījumiem un tad jau dala visiem pārējiem lai neko nenojauktos... kaut kā tā. Vēl viņa saka, ka atšķirībā no citām aviokompānijām šajā ēdienus servē uzreiz no abām salona pusēm gan no priekšas gan aizmugures – tāpēc viss notiek 2x ātrāk un nav tik ilgi jāgaida. Bet visā visumā ar šo tik daudz nesanāca runāt kā ar to austrālieti iepriekšējā reisā, jo šī gribēja ātrāk ķerties pie spēlīšu spēlēšanas un filmu skatīšanās.

Nu tad es ar to pašu – nolēmu filmu skatīties. Labā lieta ir tā, ka ja tu lido ar to pašu aviosabiedrību abos reisos, tad filmu izvēle ir tā pati ... līdz ar to es piemēram nepabeidzu filmu skatīties savā Airbus A380tajā, bet tagad Boeing 777tajā mierīgi atsāku un skatos filmu tālāk no tās vietas kur beidzu, jo sistēmas viņiem vienas kompānijas ietvaros ir identiskas :) Laiks nospiest uz pogu ar „cilvēciņu” kaut ko pasūtīt un sākšu skatīties kādu filmu... ok - pagaidām.

Rīts.

Savāda tā sajūta pieceļoties, kad saproti, ka neesi savā Rīgas dzīvoklī, bet gan gaisā un ceļā uz ... jā nu nekļūsim filozofiski. Biju aizgājis rīta darīšanās un pirms manis tieši iegāja cits pilsonis – nekas traks, ja esi nākamais rindā ir ok - jā tikai es nezināju, ka tas, kas tur iegāja tur tusēs 20 minūtes, bet laiks pagāja ātri, jo aiz manis rindā iestājās ķīniete ap gadiem 30 un mēs sākām ļa ļa ļa – šī man stāstīja, kā viņai patīk dažādi tur audumi un par to cik Jaunzēlandē esot materiāli interesanti u.t.t. sevišķi man patika stāsts par merino – tas esot materiāls, kas ir gan silts, gan dabīgs (pamatā aitas vilna) gan nepiesmok – bet tas nav obligāti kaut kas biezs viņa man rādīja piemēru uz sevis, ka viņai ir plāna jaciņa – bet tā ir tik elpojoša u.t.t, ka ceļojumiem vai izbraucieniem ideāls materiāls. Vēl viņa man paguva izstāstīt daudz ko par jaunzēlandes ēdieniem - par to ka viņai personīgi vislielākais pārsteigums esot bijis (viņa pārvācās pirms daudziem gadiem) ka augļi un dārzeņi patiešām garšo kā augļi un dārzeņi nevis kā plastmasa dažos gadījumos. 

Tagad esmu savā vietā un gaidu brokastis. Skatos kompjūterā, kur mēs esam. Kompjūters sak, ka esam virs Austrālijas

un vairs nav tik daudz palicis ko lidot, nieka 3h 21min

 Tātad gaidu kad varēšu dabūt savas brokastis jau redzu, ka tās tuvojas.

Viena no praktiskām lietām, ko secināju – jyskā nopirku tādu štelli – spilvens ap kaklu. Tāda piepūšama lieta ceļojumiem – kad lidoju ar Airbuss, tad kaut kā atstāju viņu koferī un neizvilku ārā, bet šoreiz kad man pēc vakariņām un vīna izdevās tik feini iemigt lietoju to spilvenu un starpība bija ievērojama – nebija visu laiku jāceļas jāmaina pozas, jo kakls sagājis dēlī. Daudz ērtāk gulēt ja tāds ir. Pat neskatoties uz to, ka tev izdala to spilvenu (kā iepriekšējā rakstā biju uzbildējis) vienalga tas nav tik labs jo netur kaklu. Ā un manai kaimiņienei ir vēl uz acīm tādas guļamās brilles, ne brilles, bet nu vārdu sakot briļveidīgs izstrādājums, kas paredzēts, lai aizklātu acis... domāju tas arī ir noderīgi un ļauj atslēgties ātrāk. Manas brokastis ir klāt...

Esmu paēdis un vēl gatavs šo to izstāstīt vēl viena lieta ko var atzīmēt. Tajā pus-vip vietā (ar extra leg room) kur iepriekšējā reisā sēdēju es, tagad sēž tāds onkulītis. Nu onkulītis kā onkulītis tikai lieta tāda, ka kopš es iesēdos lidmašīnā viņš lasīja grāmatu un pēc tam kad es pirmo reizi aizmigu un tad piecēlos dēļ tā bērna viņš joprojām lasīja grāmatu un pēc tam kad  biju beidzis blogu drukāt un skatījos filmu un beigās gāju gulēt  - viņš lasīja. Un tad es naktī piecēlos un gāju tur kur pat ķēniņš viens pats iet un ko jūs domājat – pareizi onkulītis joprojām lasīja. Protams, ka no rīta atverot acis man interesēja tikai viena lieta – vai onkulis vēl lasa? Hmm bija pagriezies citā pozā, bet joprojām lasīja!! Tā arī nebija man skaidrs vai viņs bija gulējis vai nebija, bet līdz visa lidojuma beigām viņš tikai un vienīgi lasīja – es neredzēju viņu darām neko citu, atskaitot kad bija ēdiena reizes viņš, protams, ēda. Man pat noskauda zināmā mēra – viņš izies ārā no lidmašīnas gudrāks nekā tajā iekāpa! 

Hmm mana kaimiņiene nav uz vietas jau vairāk kā stundu – labi ka mums ar viņu jau par to bija saruna savādāk es baigi brīnītos. Lieta tāda, ka viņai ir kaut kāda tur kondīcija, ka viņa īsti nevar ilgi sēdēt un tā nu viņa staigā pa visu lielo lidmašīnu - staigā pa klājiem augšā iet lejā visu izstaigā un tad nāk atpakaļ – un tas viņai aizņem ļoti daudz laika un tas ir tas ko viņai pēc ārstu viedokļiem būtu jādara... tā kaut kā.

Labi sapratu, ka šis bija mans līdz šim garlaicīgākais ieraksts, bet toties nākamreiz jau ne vairs par ceļojumu un lidmašīnām... to be continued =>

Pasaules klase

Biju patiesi pārsteigts CIK viegli izdevās pilotam nosēdināt to A380to... tā viennozīmīgi bija vismīkstākā nosēšanās ko man nācies pieredzēt. Nez varbūt viņi jau māk sēdināt ar autopilotu vai tik tālu tomēr vēl nav aizgājis? Nupat izkāpjot ārā no lidmašīnas un izejot caur to savienojošo tunelīti pirmā labā sajūta - tāds patīkams siltums ar nelielu mitruma piedevu. Esmu ieradies Singapūrā, pareizāk sakot Singapūras lidostā. Vēl esot lidmašīnā uz monitoriem man rādīja, ka temperatūra ārā 26 grādi.
Atskatoties atpakaļ uz lidmašīnu no kuras nupat izkāpu skats ir šāds: (aste relatīvi baigi liela ne?)

Ok Singapore Changi International Airport man bija trīs stundu transfēra laiks, kas pagāja ĻOTI ātri. Ierados plkst 18, un tagad ir 20:30.
Sanāk, ka ceļojot lielus gabalus, starplaiks, kas jāpavada gaidot uz nākamo lidmašīnu ir diezgan garlaicīgs un laiku apēdošs process vai ne? Es iedomājos, ka vēl ļaunāk ir, ja tavu tā jau garo gaidīšanu pagarina vēl par pāris stundām, ja gadās reisa pārcelšana (lidmašīna aizkavējas pēc tam nokavē savu izlidošanas laiku un rezultātā gaida nākamo brīvo izlidošanas laiku u.t.t). Taču, ja šāda ķibele gadās Tev esot Singapūras lidostā viss stāsts var viegli pārvērsties krāsainā piedzīvojumā - nu līdz šim man kaut kā vienmēr likās, ka lidosta tas ir kad tev ir garlaicīgi un katra stunda iet kā divas, vēl lidosta tas ir kad Tev nav kur sēdēt (ja gribi apsēsties jāiet kaut kur kafejnīcās sēdēt), cilvēki sēž vai guļ uz koferiem - nu tas ir tas ko man iepriekš bija nācies redzēt...  un šeit es redzēju cik savādāka var būt lidosta.


Pirmā lieta kas man likās pavisam pavisam neparasti - paklājs.... pilnīgi visā milzu terminālā ir uz grīdas paklājs. How about that? Nu tas jau uzreiz tādu mājīgāku atmosfēru piedod.

Un kā Jums patīk šāda Te lieta?

Buterfly garden!!

Ej iekšā mini zooparkā un īsini laiku apskatoties taureņus un vietējo botānisko daudzveidību... pievērsiet uzmanību arī tam paklājam - tāds viscaur visur visā ēkā.

Nav kur sēdēt? Nu tas tiešām šeit nav spēkā! Šeit ir brīvi krēsli visapkārt


Šie krēsli nav daļa no kafeinīcas - vienkārši tādi šeit ir visapkārt visur, lai cilvēkiem ir kur sēdēt.

Var arī to sēdēšanu padarīt patīkamāku pievienojot kādu patīkamāku skatu - ik pa brīdim šeit ir iekārtoti zaļie atpūtas stūrīši - paņem savu takeaway kafiju un atrodi feinu vietu kur relaksēties.

Es tiešām biju mērenā šokā par to cik mājīgu un patīkamu var padarīt lidostu - paklājs, augi un viss tīrs visur un plašums - tā ka nav pārbāzts viss. Kā gan var šādā milzu teritorijā uzturēt tādu kārtību? ... iegāju WC un bāc nu es toč nepārspīlēju tāda plaša telpa un iekšā tur viss izskatījās kā 5* viesnīcā - nevis kaut kādi lētie krāni u.t.t, bet gan viss tā ļoti gaumīgi uztaisīts un perfekti tīrs viss - ziniet kā viņi tīrību tualetēs panāk? Nu viņiem ir Yip Weng Meng - tobiš ir speciāls cilvēks, kas atbild par WC! Un tāds Yip Weng Mong ir katrā labierīcības iestādē - tas ir nevis tā, ka ir viens nelaimīgais, kas "patrulē" gar 10 WC, bet gan katrai mazmājiņai komplektā nāk konkrēts pilsonis, kas tur STĀV "standing by" režīmā un jebkuru atkāpi no perfektuma novērš right away! Piemēram tajā izcilajā toaletē kur es biju, mani "apkalpoja" šis te kekss...

Vēl viena lieta - ja tev kā klientam dajebkas nepatīk tajā kā Tevi apkalpo, tu uzreiz vari ierakstīt to sūdzību grāmatā...

Nu es arī devu savu ieguldījumu atpakaļsaites pasākumā - gan nevis sakot, ka man nepatīk, bet norādot, ka Yip Weng Meng ir foršs čalis!
Šādi te monitori ir visur kur kur Tev darīšana ar kādu apkalpotāju - piemēram informācijas desk vai kas cits.

Iegāju vietējā pārtikas veikalā - tur daudz kas neredzēts bija, bet nu skaidrs, ka sapirkties pārtiku nav laba doma, jo Jaunzēlandē tāpat neko pat līdzīgu pārtikai nevar ievest un pa ceļam Tevi baro tā, ka maz neliekas + var prasīt vēl visu ko papildus.

Tomēr kaut kas bija jānopērk - un tā nu šis te produkts man likās pietiekoši "interesants":
... grūti salasīt kas tur domāts ne?

Nu ir idejas kas tas ir???? :)
Palmu sēklas... starp citu garšoja besīgi labi


Ja, tev izlādējies telefons šeit tā nav problēma

Tur katrā lodziņā ir savādāki brendi - nokia, samsung, u.c kam ko vajag. Ieliec savu aparātu un ar atslēdziņu aizslēdz ciet un piekāp vēlāk... neslikti!

iPod īpašnieki protams var labi šeit izmantot to, ka telefonam un plejerim ir viens un tas pats lādētājs :)

Inernets visur ir par brīvu - ja vēlies vari aiziet pie informācijas deska un palūgt, lai tev iedod lietotāju un paroli - preikš bezvadu padarīšanas, bet ja nav laptops līdzi tad vairākās vietās vienkārši stāv kompji ar internetu

Ir padomāts arī par to lai mazākiem bērniem ir interesanti

Protams to nemaz atsevišķi neizceļu ka te ir n-tie veidi ar dažādām kafeinīcām - normāl fūūd, fāst fūd, thai, whatever tev vajag, šopinga zonas u.t.t - teritorija nu mega liela, es visu neizstaigāju, kad biju jau nostaigājies  -  nolēmu atpūsties.  Paņēmu latte un apsēdos pirmajā rindā vienā no tā saucamajiem TV-station. Rādīja filmu par baltajām haizivīm. Man priekšā 103 iņčas HD plazma ;) cik saprotu skaitās lielākais pasaulē - tādus Panasonic māk saskrūvēt - tā reklāmas šiltīte saka.

Lai nav tā ka skaņa iet vaļā pa visu lidostu, skaļruņi ir iebūvēti pataisno katrā no klubkrēsliem - tā kā apkārtējie nemaz neliekas traucēti.

Ir TV kuros rāda dokumentālās ir citi kur rāda ziņas, vēl citur rāda live sport... īsāk ir no kā izvēlēties, bet

ja negribas skatīties parasto TV tad ir pieejami arī vairāki bezmaksas 24h kinoteātri ar pieklājīgiem ekrāniem un pat saviem 24h popkorna un soft drink stendiem - bet tiem man nebija laika.



Ja gribas ko interaktīvāku kā būtu ar spēlēm?

Bezmaksas x-box, citas spēles - kill as much time as you like! Arī varētu būt laba vieta, kur atstāt nedaudz pieaugušākus bērnus, lai viņi neprasa vislaik pirkt picas un burgerus. Tepat var arī uzlādēt laptopus un citus agregātus.



Nu jā un tā starp citu bija man arī lieliska iespēja aizlikt par sevi labu vārdu un sarunāt veiksmīgu lidojumu, lai nesanāk kā tiem tur no seriāla LOST

Darītājs man paziņoja, ka viss kārtībā, nekādu pārsteigumu it kā nebūs. Nu lidosim, redzēsim!

Skaidrs, ka ar manām nieka 2 ar pus stundām man nebija fiziski laika ne ko te pieklājīgi apskatīt... pie informācijas noskaidroju, kas vēl šeit ir.
Medicīnas centrs: emergency, zobārstu kabinets, iespēja pie parastā daktera tikt pasūdzēties protams aptieka.
Tad ir uz jumta jumta ir arī baseins pieejams :) - bildēs izskatījās nu tā pa smuko - atklātā debesī arī džakūza tur bija un bāriņš ... protams painteresējos cik tāds prieks maksā - 10 viņējie dolāri, tas ir tikai 4 lati !!! Un tu dabū dvieli, dušas un vēl cold drinku. Domāju ja Te ir 8h or so tranzīta laiks, tad viennozīmīgi šitā ir to do lieta!
Ir arī frizētava pieejama. Pirts gan nav :) - padomāju būtu Latvijā šī lidosta, droši, ka pirts būtu!
Ā vēl viena štellīte kas likās baigi vērtīga - ja tev tranzīta gaidīšanas laiks šeir ir 5 un vairāk stundas, tad vari dabūt bezmaksas guided tour pa pilsētu - tas ir savācās visi sakāpj autobusā un brauc izbraucienā - jūtu, ka tā ir fīča, ko varētu nākotnē izmantot (jo singapūra kā pilsēta ir apskatīšanas vērta tā runā)! Tās sakāpšanas autobusā notiek dažādos laikos un itin bieži - kādi 8 laiki tur bija.

Noskaidroju, ka šo terminālu uzcēluši ievērojot kaut kādu speciālu arhitektūru, kas ļauj gaismu atstarot speciālā veidā - jumtā ir kustīgas detaļas, kas tos atstarojošos elementus bīda atkarībā no tā kur atrodas saule - tā ka rezultātā daudz saules gaismas tiek iekšā un nav jālieto mākslīgais apgaismojums un vienlaicīgi arī tiek kontrolēts mitruma saturs telpās. Jo ārā mitruma līmenis ir ievērojams, bet šeit tāds ļoti minimāls. Redz kur šajās bildēs var labi redzēt cik jocīgs tas jumts izskatās.

Nu un tad, kad likās jau, ka vairs mani nekas nespēs izbrīnīt, tomēr izrādījās, ka ir vēl šis tas šeit atrodams

Slide! No vārda slīdēt ja?


Redz kā tas domāts ...

Njā trakums es tā tik paspēju visam izkriet cauri tiešām super ātrajā režīmā. Tā kā ziniet 3, 5 vai 8 stundas šeit var pavadīt viegli un bez garlaikošanās.

Jau steidzoties uz savu Gate pa ceļam sapratu, ka nespēju atteikties vēl no šīs bezmaksas fīčas.

Kaut kāda japāņu robo tehnoloģija. Vēl nespēju attiet no tās sajūtas - pēc tādas garākas pastaigas kāda man te bija nēsājoties pa to terminālu - tas bija tiiiik labs, kā krieviski saka "to čto doktor propisal" - gluži laikā wish man būtu tāds mājās.

Es domāju Jūs sapratāt - ka šī lidosta manu viedokli par lidostām izmainīja par 360. Nupat šeit ierodoties Tētis man atūtīja sms "Tā ir pasaules top lidosta!" - un tagad es zinu, ka viņam taisnība - Pasaules klase! Pēc 5 minūtēm sākas iesēšanās... un tad jau priekšā vien pēdējais posms ;) - pēdējie nieka ~8500 km.

Ā trīs simti astoņdesmitais airbusssss

Tā atceraties es Jums iepriekšējā rakstā nofočīju rindu izkārtojumu un norādīju kur es sēdēšu?

Nu tad ziniet viss ok es esmu apsēdies, bet ne jau tur kur norādīju!! Gribat zināt kā tā? Slaktera vārdiem

"the answer will be, but I will not say" - labi, labi es izstāstīšu, bet sāksim no sākuma.

Nu un sākumā ir faktsiki  sajūsma atrasties lielākajā aviolainerī un entuziasms pirmo reizi ko tādu ieraudzīt - un pieredzēt visu to procedūru. Tātad tik, tiko iekāpjot pati pirmā lieta ko pamanīju - jēziņ tās stjuardeses tak visas pēc modelēm izskatās. Es gribu teikt nu tā viss tiešām pa smuko - smukos zīda tērpos ar tiem aziātu rakstiem (lidoju es ar Singapore Airlines) - tas pirmais iespaids. Nu jā un patīkami, ka nav tā visa grūstīšanās u.t.t. līdzīgi kā ir kad kāpj Ryanairā iekšā - te nav tik daudz to cilvēku vienā sekcijā un arī kā jau minēju laiž iekšā pa daļām tāpēc viss tā nolīdzinās un tā komfortabli notiekas. Nokļuvu līdz savai vietai - skats šāds

Forši, nemaz negaidīju, ka man izdalīs spilvenu - un tas tajā iepakojumā, tā ir sega. It kā liekas, ka nevajadzīgi,

bet vēlāk sapratu ka itin labi noder - ir ir patīkami kaut ko uzsegt virsū. Veiksmīgi savā rindā biju pirmais un jā - redziet vidējo krēslu jau uzriezi aizsitu sev. Vispār apsēdos (sajūta lieliska) un skatījos, kas notiek apkārt - kā visi rosās. Apsēžoties priekšā man šāds skats

Tas aparāts dara visu ko vien vajag - 100 mūzikas kanāli dažādi, filmas rāda - nu kādas 30 točna tur bija - izvēlies un skaties (no tām daudzas kas uz to brīdi gāja kinoteātrī), spēles kaut kādas, un tad ir info režīms - kur rāda visu kaut ko - cik ātri lidojam, kāds laiks pilsētā no kuras izlido un pilsētā uz kuru lido, ģeogrāfiski kur atrodamies šobrīd, u.t.t.

Nu tā viss ritēja gludi, lidmašīna sāka jau ripot uz skrejceļa pusi un es sāku domāt par to, ka man laikam normāli noveicies, ja jau joprojām sēžu viens pats, tātad te nemaz neviena nebūs :) - nepaspēju pabeigt šo jauko domu, kad pie manis pienāca viens no stjuartiem un palūdza, lai pieceļos un palaižu iekšā pie loga sievieti (pirms tam, kad kāpu lidmašīnā, redzēju, ka šai sievietei sniedza kaut kādu med palīdzību). Pats es sēdēju malējā rindā pie ailes, nevis pie loga. Tā man pieredzējis braucējs iemācīja rīkoties - un tā ir laba ideja. Jo ja Tu sēdi pie loga tad ir bišči stulbi katru reizi, kad tu gribi tikt ārā prasīt abiem pārējiem pasažieriem, lai šie pieceļas. Nu tas tā offtopic - tā nu palaidu savu jauno kaimiņieni iekšā un tad jau arī uzreiz sāku ar šo kundzi tra la la - kas tad viņai vainas un tā un stāsts izrādās sekojošs... neticēsiet - viņa pēc idejas un pārliecības pati Austrāliete un uz Eiropu bija atceļojusi paceļot kopā ar savu meitu, bet bija paredzēts, ka ceļojums beigsies tikai pēc 2 nedēļām, sanāca viņai čē-pē un tāpēc viņa steidzamā kārtā iepirka biļeti un atgriežas uz savu Austrāliju uzreiz - viņa uz ielas paklupusi un pamatīgi sasakādēja sev potīti - nu tā ka īsti nevar paiet. Tā lūk, bet stāsts ar šo nebeidzas - kāpēc viņai sniedza med palīdzību? Tāpēc, ka viņa kāpjot lidmašīnā (tur kur savienojas traps ar lidmašīnu) aizķērās kaut kā un paklupa un samežģīja to potīti vēlreiz, tikai tagad no otras puses!!!! Jaic - vajag mācēt šitā izpildīties. No comments, lēdijai tiešām nepaveicās. Nu un tad viņai tagad ap to kāju tur ledus kompreses un viņai viņas tās jāmaina katras 2.5 stundas.

Tālāk sākās visa tā braukšanas un pacelšanās procedūra - piesprādzējos un gaidu kā nu būs šitādā milzī celties gaisā - un nebija nekas tāds ko gaidīju... viss notiek tik gludi, ja tā var izteikties, - tas process patīkamākas nekā ar mazāku lidmašīnu, vismaz man tā likās.

Tā nu pacēlāmies gaisā un mēs tik tikmēr čalojam ar to kaimiņieni, un tad  pienāca stjuarts un man palūdza vai es negribu pārvākties no savas vietas uz citu labāku vietu, tā lai lēdijai būtu pieejami visi 3 krēsli un varētu viņai to kāju vislaik pārsiet... nu un lai viņai būtu ērtāk. Nu tā ir attieksme un serviss vai ne? Nu es to stjuartu tā kā bišči pasūtīju, teicu, ka man te izvērsusies laba diskusija tāpēc es tagad neiešu, bet vai varu vēlāk pārvākties? Šis saka jā, kad vēlies tad ej tava vieta ir tur priekšā? Es saku, ja, tad es tur vienkārši eju un ieņemu sev jebkuru brīvo vietu? Šis saka JĀ! Es tāds nopriecājos jo priekšā ir tās feinās biznesa klases vietas... (nākot iekšā varēja nosiekaloties kā izskatās biznesa klase - jo iekāpšana caur degungalu, tātad cauri biznesa klases zonai) tad mēs vēl labu laiku pļāpājām - bez visādām citām lietām, noskaidroju, ka šajā pasaules galā (āzija/austrājia/nz) eksistē savi īzī džeti un rijanairi. Tātad eksistē lētāki veidi kā šeit nokļūt, ja māk tos maršrutus savienot. Tātad tās low fare aviokompānijas ko ielāgoju Jetstar, AirAsia X, Oasis Hong Kong Airlines, Pacific Blue (var lietot lai no Austrālijas pa lēto nokļūtu Jaunzēlandē). 

Nu jā tad jau kad bijām gana norunājuši izdomāju, ka vajag iet iečekot to savu biznesa klasi - aizgāju uz lidmašīnas priekšu un atveru aizkariņus vaļā un droši soļoju iekšā (kā lielais) - a man uzreiz no aizmugures - "hey Sir bla bla"  - koroče man laipni palūdza neiet iekšā biznesa klases salonā! Es uz to reakcijā sāku savu stāstāmo, ka rekur man stjuarts tā un šitā lika darīt, savukārt šis man uz to smaidot atbildēja "Whatever he told you, he certainly didn’t mean HERE, Sir" - nolika mani atpakaļ uz zemes tā teikt :) - tad es sapratu, ka esmu lašara, pasmējos par sevi un gāju prom... man pieleca, ka tas stjuarts, sakot ejiet ieņemt labāku vietu priekša, runāja par vietu priekšā mana salona ietvaros, nevis vietu priekšā lidmašīnas ietvaros... ar vārdu labāka vieta - viņš nedomāja biznesa klasi... rādu bildi

Pamanījāt atšķirību starp šo vietu un manu iepriekšējo? Ideja šeit tāda, ka vieta salona priekšā ir labāka ar to, ka Tev ir vieta kājām - manām ne tām īsākajām kājām tas protams ļoti patika ( Valdi, Tu mani saproti vai ne? ). Reāli par šo vietu ir jāpiemaksā ekstra - pakalpojums saucas "extra leg room" - nu iznāk Mikum šis pakalpojums šoreiz par brīvu, bet nu visas šīs padarīšanas rezultātā man man iešāvās doma, ka principā nebūtu slikti nākotnē lidot biznesa klasē. Nu varbūt ne gluži nākamajā lielajā lidojumā, bet nu kaut kad citreiz ;0

Nu tā lūk es šeit sēžu un drukāju, domājams drīzumā sāks dot kaut ko ēst, jo ēst gribas. Gribas arī redzēt kas tur būs... ā jā btw varbūt neticēsiet, bet man nupat iedeva MENU kā restorānā - jāizvēlas, ko ēdīšu. Paņēmu Thai variantu ar jūras veltēm. 

Pirms vakariņām atkal pārsteigums man pienesa kāt kaut kādu maciņu - tjipa opcionāli var ņemt var neņemt. Es protams paņēmu - tāds smuks maciņš ar rāvējslēdzī un kompānijas logo - iekšā iepakots uzimiet kas ? Zeķes!! Un atseviški zobu suka un zobpasta (zoobupata tādā mini tūbiņā)

Un man nebija līdzi paņemta ne zobu suka ne zobu pasta - tagad ir. 

Nu vai tas nav serviss??? Lieliski - tagad uzvilku svaigas zeķes. Jauna labāka vieta, jaunas zeķes, un ar zobu higiēnu arī viss izskatās būs labi - un man tak drīz vēl dos ēst - things are just getting better and better :)

It kā ar to vēl nebūtu gana labi - vēl pēc mirkļa izdalīja grauzdētus riekstiņus - laikam tas saucas apetaizer vai kā tur... značit drīz servēs!! Ha ha pareizi pietiks drukāt, manas vakariņas jau tiek servētas...

ņam ņam esmu paēdis

Redz kā tas izskatījās (tagad vairs tā neizskatās) (Un iečekojiet manas jaunās zeķes)

Patiesībā pārsteidza mani cik tas viss finālā normāli garšoja... jā bet laikam visvairāk pārsteidza, ka man nebija jāēd ar plastmasu...

Īsti rīki nevis kaut kāda plastmasa!
Ak jā un vēl pirms vakariņām deva to dvielīti ar ko rokas slaucīt - nu tjipa kā Gan Beijā.
Īsāk - nu es vienkārši totāli rekomendēju šo avio sabiedrību. Nedomāju, ka tādi visādi sīkumi
kaut ko maina, bet realitātē maina gan - makes you feel good.

Safočīju visādu lidojuma informāciju, kas tagad notiekas:

 

Esam vēl Eiropā

Lidojuma gala mērķis - Singapūra

Nu tā kaut kā, par cik mana kaimiņiene (jaunā) galīgi neinteresanta un nerunīga, tad es pieņēmu lēmumu likt datoru tālāk un noskatīties kādu filmu. That's it laikam šodienai.
....


Un tomēr nē - vēl ir ko uzrakstīt - skatījos filmu (filma interesanta, tā kā laiks skrien) - vēl neesmu pabeidzis, turpināšu, bet tikmēr, jau esam gandrīz ārā no Eiropas izlidojuši. 

Šis ir displejs man pretī pie sienas (salona priekšpusē) vēlviena fīča ja sēž priekšā (k-gan to pašu var redzēt uz visiem monitoriem, ja uzregulē)... man tā bilde baigi patīk, jo tā it kā parāda kas notiek ar laiku pasaulē... var redzēt, ka mēs esam nakts zonā, bet otra pasaules daļa (pa labi) ķīna, autrālij, utt ir dienas zonā...un arī pa kreisi - amerika ir dienas zonā - redzat labajā pusē var redzēt kur ir saule attēlota. Tas otrs punkts (blakus dienas un nakts robežai) tas ir mūsu lidojuma galamērķis.

Gāju uz wc un ielūkojos nākamajā salonā (wc telpa ir starp saloniem). Tagad pēc vakariņām jau ir lights out režīms, jo pēc idejas tagad ir jāguļ - nu lūk un kad ielūkojos citā salonā un sapratu, ka ne visiem nāk miegs.... 

 

Blakus salons

Neskatoties uz to ka ir tumšs tās stjuardeses tā kā tā ik pa laikam te staigā garām nu un tas savukārt nozīmē, ka var viņām visu ko prasīt... baigi labi, ka iemācījos no Valda, ka nav jātaupās, viss ir for free, just ask :) - nu nav slikti - Tu kā karalis sēdi skaties filmu un tevi tik ik pa laikam apkalpo var prasīt - tēju, kafiju, vīnu, snikeri, jogurtu, riekstus... stipros alko u.t.t (tajā meņu vēl bija kaut kas minēts). Ok tagad gan šodienai pietiks.



Tā nu pienāca nākamā diena.... gulēt nebija diez ko ērti, bet nu ciešami, ciešami. Esmu dzīvs. Un esmu gulējis - nav tāda sajūta, ka tjip slikts miegs bijis vai kā... viss liekas normas robežās. Baigais prieks, ka bija kur tās kājas likt. Šodienā palasīju grāmatu, paēdu brokastis, skatos otro filmu tagad.
Ak jā vēl pamanīju, ka aifona žiroskops šeit mēdz nojūgties un īsti labi nestrādā režīmu maiņa - pa vertikāli/pa horizontāli - iznāk, ka tie kam patīk spēles laikam būtu diezgan nelaimīgi :)
Vēl mazliet jālido un būšu jau galamērķī. No londonas izlidoju vakar 22 pēc londonas laika un Singapūrā ierodos šodien 17tos pēc Singapūras laika.