Mikus un Siera kūka

Kad biju mazzzzs puika paps un mams mani aizveda uz lielo pilsētu - Rīgu un vairs jau neatceros vai tā bija Skonto vai Ķīpsalas halle bet nu bija tur Food sazin kas par gadu 19xx kaut kāds - jebkurā gadījumā notikums man palika atmiņā jo mēs tur nobaudījām kūku - un man tā kūka nu besīgi garšoja un pēc tam tik uzzināju un biju šokā ka tā kūka ir siera kūka - tajā laikā kad daudz neko vēl nejēdzu tas likās pilnīgi neloģiski jo siers asociējas ar sieru, kas stāv ledusskapī nevis ar kūkām! Par spīti tam toreiz tā kūka atstāja uz mani tādu iespaidu, ka es izlēmu, ka vienu dienu man būs tikai viens mazs testa gabaliņš bet veselu siera kūka ko apēst :). Latvijā ir mums "Staburadzes" siera kūka, kas salīdzinoši nesen parādījās apgrozībā - un tā ir + / - ok - nu nav slikta... ņemot vērā ka tā ir masu produkcija. Un tomēr atceros, ka cilvēki man zināja stāstīt, ka ja grib īsto siera kūku nogaršot tad vajagot to pirkt Anglijā. Londonā 3 reizes ciemodamies tā arī kaut kā tomēr neizdevās to kūku iegādāties, bet vislaik prātā kaut kur palika doma noprovēt labāku kūku - nu zinat tādu vietējā ceptuvītē ceptu, nu savādāku nekā var dabūt Latvijā. Nu protams es liku cerības, ka Jaunzēlandē varētu tādas tirgot (tomēr ex Anglijas kolonija).

Ierados un mēģināju noskaidrot - nopirku dažus veidus pamēģināt ko lielveikalā tirgoja - nekas īpašs, bet tad sanāca man uziet virsū interesantai bodei! Kur ne tikai varēja nopirkt siera kūku - bet viss veikals ir speciāli tam vien paredzēts - siera kūkām!!! Ne daudz ne maz un bode tā arī saucas "The Cheesecake Shop"

Labi, kāpēc to visu stāstu vispār ???

Nu vispār stāsts par kūkām manā galvā uzbrieda dēļ tā, ka man ir divas mazas "uzvaras"!! Nu un kā jau pie uzvarām pieņemts es izdomāju, ka būtu laba reize, lai šajā bodē šodien  iegrieztos. Un iegreizos ar! Un nopirku kūku, ko rīt nesīšu uz darbu! Nē - nav man dzimšanas diena! Uz darbu nesīšu, jo ar to ir saistīta mana pirmā uzvara!

Pareizi, varat mani apsveikt! Mans šefs nepagva mani atlaist - 3 mēneši ir apkārt un tas nozīmē, ka esmu tagad kļuvis par visnotaļ likumīgu darbinieku un tagad mani visi Junzēlandes feinie darba likumi aizsargā pa pilno :)

Atskatoties atpakaļ uz 3 mēnešu periodu viens notikums man spilgti palicis atmiņā...
Es jau šķiet minēju, ka šajā kompānijā - piektdienās darbs beidzas ātrāk un visi sapulcējas sapulču telpā un, tad kā ierasts viens no komandas dalībniekiem prezentē kaut ko un pārējie ar alu un čipšiem klausās/diskutē. Tā nu vienā no kārtējām piektdienām mēs savācāmies, bet šefs nebija uz vietas un arī cilvēciņš kuram tajā reizē bija jārunā, nebija neko sagatavojis, tā nu kaut kā diskusijas un sarunas tajā piektdienā iegrozījās par tēmu firmas "darbinieki" - nu zināt kā tas ir - kurš cik ilgi strādā, kurš vispār ir ZAĻAIS JAUNPIENĀCĒJS (tjip es), kurš uzbļāvis uz šefu u.t.t. Protams kā jau pie tādas sarunas pienākas tika arī godināti kā arī aprunāti firmas ex-darbinieki vārdu sakot visiem bija jautri STOP izņemot mani!!!! Tūlīt sapratīsiet kāpēc. Tāpēc, ka kaut kā panesās, ka vajag to visu sarunu stenografēt un rezultāta uz tāfeles - izveidojās šāda bilde:

Tjip tie ir visi darbinieki kas bija, bet vairs nav. Ievērojiet īpatno sadalījumu pa kolonām - tas nav nejauši!

Skaidroju!

Kolona pirmā: darbinieks pats aizgāja/pārgāja uz pašnodarbinātību

Kolona otrā: īsti nevar saprast - toļi atlaida, toļi pats aizgāja (parasti jau šādos gadījumos skaitās, ka šefs "palīdzēja" aiziet)

Kolona trešā: atlaists

Jūhū labais - kā domājat es kā jauniņais jutos klausoties par tiem visiem ko atlaida? :)

Es protams ar savu mēneša stāžu sēžot un klausoties šo stāstu nejutos baigā kaifā.

Uzraku arī vienu spešal foto ... nezinu pat kādēļ šo bildi uztaisīju varbūt tīri simboliski - šī ir bilde, kas tapusi,  pirmajā dienā, kad tikko ierados un sāku strādāt ... nezinādams kas nu būs, un kā nu būs... nu totāls nūūbs vārdsakot

Nu tāds lūk darba rūķu kabinets... no interesantajām lietām, kas mums ofisā ir - laikam ir tas, ka mums ir gleznu vietā pie sienām pielikti izjaukti datori - nu koroče kā jau kārtīgiem datorgalvām pienākas. Vēl viena neordināra lieta - ir divas lielās spēļu mašīnas - nu tjipa tādas kā sen senajos laikos bija publiskās iestādes -  tā kā "Labirints" spēļu zālēs - tikai nav žetoni jāmet iekšā. Un katrā no šīm spēļu mašīnām/stacijām simtiem un simtiem to spēļu nevis tikai viena... es vienreiz arī uzspēlēju atradu spēli ko zinu - Super Mario :) ... njā sēžu domāju nostaļģija - iepriekšējā mūsu vietējā izklaide man patika labāk - mums bija galda teniss! Ideāls aparāts.

Vēl viens neordinārs fakts, ka 3 mēnešu laikā es esmu jau pamanījies 3 reizes nomainīt savu darba galdu :) - t.i. migrēju no vienas vietas uz citu, bet nu tagad esmu apmierināts - ir īstais beidzot atrasts.

Klau vai ir šeit kāds speciālists, kas man zinās pateikt cik Latvijā ir gadā brīvo dienu - tjip publisko brīvdienu?

Redz kur viena lpp no mana līguma:

Sanāk, ka man ir 11 brīvās dienas... + vēl viena diena nāk klāt, kas ir Oklandes pilsētas svētku diena! Interesanti, ka šeit attiecīgajā pilsētā kur ir pilsēt svētki tiek piešķirta brīva diena. Tātad itogo 12 sarkanās dienas gadā iznāk!!! Man tas izklausās baigi daudz, es kaut kā īpaši nekad tam nepievērsu uzmanību, bet cik īsti ir Latvijā sarkano dienu, zina kāds?

Labi pietiks par darbu, kāda tad ir mana otra mazā "uzvara"?

Atceraties es minēju, ka mani te cilvēki pārbiedēja stāstot cik bīstami ir sērfot un tad es tā rezultātā sāku staigāt uz baseinu? Nu tātad - kad es pirmo reizi uz baseinu aizgāju, es nospraudu mērķi ka vajadzētu nopeldēt 10 baseinus - nu tā lai kaut cik nopietni tas viss izskatītos. Tā nu nopeldēju vienu... jutos piekusis, paņēmu nelielu pauzīti, nopeldēju otru, paņēmu pauzīti etc - un tā kamēr 10 - 10 baseini 9 perekūri :). Pēc 10 baseiniem atklāti sakot jutos beigts un pagalam, bet mērķis bija sasniegts un varēju doties mājās. Mājupceļā atceros pie sevis domāju - njā likās man, ka varu nopeldēt vairāk kā 1 baseinu - mēģināju sevi attaisnot - nu tak ja būtu uz dzīvību un nāvi jāpeld skaidrs, ka varētu daudz vairāk nopeldēt un ja nav kur kājas piestutēt kur tad liktos būtu vien jāpeld... nē tomēr šāds arguments nelikās diez ko spēcīgs - figova kaut kā tikai viens baseina garums un pēc tā viena baigi velk jau pielikt kājas pie zemes un ievilkt elpu - tas nav nekāds līmenis es sev teicu hrenovijs Maikls Felps no manis iznāk. Tā nevar! Un tad sev apstiprināju, ka ir prātīgi darīts, ka nolemts sākt baseinā nevis okeāna, kur ir jāpeld un jāpeld simtiem metru - sevišķi iesācējiem. Turpināju pārdomas spriedu, ka it kā jau sports man nav sveša lieta un izturība ir kaut kāda iekrāta, bet kā gan šitā - sanāk, ka ūdenī viss savādāk un tie spēki izsīkst fiksi vien. Nu lūk tādas man apmēram bija toreiz tās domas ... kā to visu saistīt ar manu otro uzvaru? Fiška tāda, ka vakar kārtējo reizi biju peldēt un nopeldēju es cik? Četrdesmit trīs baseinus bez apstājas!!! Tātad pūliņi atalgojušies un lieki piebilst, ka pēc vakardienas peldes jutos ļoti labi un vēl sapratu, ka esmu beidzot ieguvis savu uzvaru - pārliecību, ka ir laiks sākt to sērfošanu beidzot!

Tagad jūs esat kursā kā es nopelnīju savu siera kūku :)

Kad emocijas pārpilda...

Izstāstīšu kā man te iznāca aizvakar

Pirms dienām piecām biju pabeidzis komplektēt savu kaitborda inventāru un nu bija laiks sākt jau beidzot kaut ko darīties. Tā nu pirmajā dienā aizmaucu uz vienu no vietām kur potenciāli vajadzētu notikt visām štellēm - tā bija vieta kur regulāri pa lielceļu braucot varēja redzēt kaitotājus (tas ir faktiski 20 min no manām mājām - nu pilsētā reāli), bet tā bija izgāzšanās - kad tur nonācu bija jau par vēlu. Nu nekas toties sastapu labus cilvēkus no kuriem varēja dabūt vērtīgu informāciju. Izrādās Jaunzēlandē visa kaitborda padarīšana ir drusk specifiskāka - Latvijā, ja paveicās un ir vējš ieradies un nav ziema, tad Tev atliek tik noskaidrot vēja virzienu, vēja ātrumu un tad var saprast, kur vajag braukt vai arī nevajag jo knapi pūš (kā ir biežāk), bet šeit ir citas lietas kas jāņem vērā - paisumi, bēgumi, viļņu lielums, straumes - viss kaut kas jauns nāk klāt koroče - pa lielam baigi būtiski ir ievērto cik ir pulkstenis un jāzina visa šitā padarīšana ar bēgumiem un paisumiem - atliek man piemācīties šīs nianses klāt.

Labi, ka tagad esmu sapazinies ar cilvēkiem kas šitās lietas jau pārzin tā nu aizvakar bija mans otrais mēģinājums (pēc konsultēšanās) zināju ka baucu uz pareizo vietu - maršruts bija nosprausts vieta saucas Šekspīra parks un konkrēti ko man vajadzēja meklēt ir  tam pieguļošais līcis.

Šeit mazliet vajag atkāpi uztaisīt es saprot... jo vajag paskaidrot to manu iekšējo izjūtu
Kad esi iekšā ciklā - darbs, treniņš (iekštelpās), veikals, blah grāmata, gulēt, darbs - nu aplis vārdusakot, tad viegli ir aizmirst, ka patiesībā esi tik skaistā zemē. Pilsētā jau ar tie skati ir "neparasti" - palmas un var kalnus fonā redzēt, visur privātmājas galu galā un tā, bet ... pa tiem pašiem ceļiem braucot atrofējies ātri vien un vairs nepievērs uzmanību. Tā nu fakts, ka esi skaistā zemē atvirzās kaut kur tālāk no apziņas priekšplāna.

Atkāpes beigas.

Tātad man domāšana bija vienkārša - braucu uz to parku un atrodu to līci vajadzīgo. Ko es tobrīd nezināju ir tas, ka es tak šoreiz braucu ārā no pilsētas, tātad ārā no ierastā un tuvojoties savam gala mērķim manī iekšā vienkārši sāka kāpt emocijas. Kā lai labāk paskaidro - varbūt man jāuzrok kād bilde no Latvijas laikiem -
šekur rekur

nu tipiska kait sesija Latvijā un tipiska pludmale - Nav ne vainas - smuka Latvijas pludmale. Bet ierasts vai ne? Nu tak ierasts skats!!

Nu un daudz nedomājot tu itkā vienkārši brauc kaitot, bet tad kad pa ceļam tev sāk pavērties TIE skati, respektīvi es braucu cauri tādam dzīvojamo māju rajonam, kur mājas ir relatīvi tuvu pludmalei - Tu brauc un redzi kā cilvēki šeit dzīvo 30 minūtes ārā no pilsētas... nu nav slikti šeit dzīvot, nu nemaz nav slikti!
Redz kur, lai varētu iebraukt labāk ... mans maršruts cauri dzīvojamo māju zonai:

Te jau bildē var redzēt kur ir apbūvētā teritorija un kur tālāk pa labi sākas parks, bet fiška tāda, ka šiem cilvēkiem kas šeit dzīvo pirms tā parka arī ir pludmales abos krastos aizsniedzamā attālumā un visas tās mājas ir maximāli zaļās zonās - visur koki un koki. Zaļa un skaista vide arī apbūvētajās teritorijās.

Kāpēc to Latvijas bildi šeit ievilku? Lai mēģinātu Tev lasītāj paskaidrot kādas man sajūtas - itkā braucu vienkārši kaitot nevis kaut kur ekspedīcijā, bet kādi skati - visas tās krāsas - nu NENORMĀLI kontrastē ar to ko prāts ir pieradis redzēt (bildēs redzēsiet - cik no to var tur redzēt). Nez varbūt tas tāpēc, ka vienkārši nebiju gatavs tikt pārsteigts, bet Pēķšni visa kaitošanas padarīšana vairs nav tik būtiska un gribas vienkārši apskatīt to visu pa priekšu... un tad kad dzīvojamo māju rajons bija beidzies es iebraucu iekšā tajā parkā un parkā braucot redzu tādas lietas kā - fazāns vienkārši staigā pa mauriņu, redzu cik visur viss sakopts un ceļi perfekti - nekādas bedres, un guļošie policisti, un tad Tu tālāk uz priekšu jau redzi pludmali un saproti - jobcik rozā tak ir brīvdienas un ir tik skaista saulaina diena - skaidrs ka šēit būs pilns ar atpūtniekiem, tātad nebūs kur parkoties ... tādas domas jau izskrien cauri galvai automātiski - bet tad tu pabrauc tuvāk un redzi, ka šeit visa tā parku un pludmaļu padarīšana ir izveidota priekš CILVĒKIEM kaut arī tas ir rezervāts/parks - tu drīksti braukt iekšā un parkoties uz zāles un neviens tev nenāks un LATU neprasīs!!! Viss zolīdi un pa skaisto. Priekš cilvēkiem. Un cilvēku tik tiešām ir daudz, bet arī vietu ir nereāli daudz - pļavas un pļavas - parkojies kur gribi un Tev nepienāks un nenoštrāfēs par to ka pārkāp zaļo zonu vai vēl nez ko. Un tā man tās visas emocijas tik kāpa - sākumā mājas un ielas un redzi kā un kur cilvēki dzīvo, pēc tam visa tā infrastruktūra sakārtots - ir kur piebraukt, ir kur noparkoties, un pēc tam tu redzi kā cilvēki atpūšas pie dabas, pikniki, aktivitātes, katrs dara to kas labāk patīk, ir I grilla vietas speciālas (par brīvu), ir soliņi, ir ūdens (dzeramais) pieejams, cilvēki - viens bumbu spēlē cits kaut kādu jocīgo tenisu, cits kaito vai volli uzsit ... citi vienkārši skrien unmētā regbija bumbu... cilvēki atpūšas ar ģimenēm - un tā ka atbrauc ne jau uz stundiņu - konkrēti tā uz pus dienu izskatās - jo daudziem ir teltis līdzi ... un atkal jau neviens tev nenāks un neliks sodus maksāt ka esi uzslējis telti! Nu jā un fonā tai visai aktivitātei tie skaistie skati - nu jā nezinu kā bet kaut kā man tas viss sasummējas un sakāpināja tādas emocijas - WOOW cik šeit viss ir fucking amazinggg un es vēl pat neesmu sācis kaitot!!!

Redz kur bildes (daudz nav bet droši ka kaut ko varēs labāk saprast nekā no apraksta)...

Vispār domāju ir vērts Jums apskatīties arī bildi šajā saitē - te var labāk redzēt tieši tās krāšņās krāsas - šeit tās ir tuvāk tam ko reāli var redzēt...

Pēc šīs pieredzes ar emocijām es sapratu, ka mana problēma ir tā ka es nevella neesmu redzējis.
Un ka man jāiespringst kau kad un jātiek vismaz kaut kur tālāk prom no šī rajona. Reāli es esmu tikai bijis pāris vietās un viss ir šeit pat Ouklandes apkārtnē...

Pastās uz kartes cik daudz man vēl ir ko redzēt no visas ne tik ļoti maziņās Jaunzēlandes.

Ar sarkanu ievilku to rajonu kur es aptuveni esmu kaut ko darījis\ redzējis
piemēram bija man ceļojums uz ārā no pilsētas, kad braucu pēc sava sērfa dēļa... nopirku to lietotu izsolē, tik nepaskatījos ka tas nav Ouklandē bet gan kaut kādā miestā ... tā nu nācās ceļot kādu pusotru stundu uz leju - uz dienvidiem.

Tad biju reiz rietumu krastā ...
Šī bilde saucas "Diena, kad Mikus pirmoreiz ieraudzīja okeānu"
(tas bija pirms kāda mēneša)

Es baigā sajūsmā (bet tajā reizē es biju gatavs ieraudzīt ko skaistu ne tā kā aizvakar braucot uz to šekspīra kraju, neskatoties uz to atceros ka man žoklis atkarājās, kad ieraudzīju no augšas to skatu ko redzat bildē). Vieta saucas Piha! Skaitās viens no bīstamākajiem beach - te mirst cilvēki katru mēnesi... tur tās straumes ko vienā no rakstiem komentāros apspriedām - rips saucamās ir kaut kādas īpaši viltīgas un mainīgas.

Nu šeit bildē grūti saprast to attālumu - bet reāli tas ir pamatīgā augstumā un tur lejā okeānā ja ieskatās tad viļņos ir mazi punktiņi - tie ir serferi! Un arī šeit ir apdzīvots - ir vasarnīcas un pamatīgākas mājas - bet nu tie gabali arī tādi diezgan labi - viena māja no otras lielā attālumā - faktiski var redzēt ir mežs hop māja ar skatu uz okeānu, varbūt divas trīs kopā tad atkal mežs un nez no kurienes vēlviena māja - nu tas blīvums tāds zems - bail domāt cik maksā īpašumi šajā apkārtnē...

Šodien biju aizbraucis uz vēlvienu pludmali, kas arī ir rietumu krastā - saucas Miruwai.
Šeit tāpat kā Piha un acīmredzot visur rietumu krastā smiltis ir melnas - melnas tāpēc, ka tām klāt piejaukts daudz dzelzs.

Izstāstīšu vienu štelll - kaiteriem ir viena nelaime - ir daudz visādas parpalas/inventārs kas nepieciešams - tā nu nepatīkamā daļa parasti ir to visu nogādāt pludmalē/smiltīs ... parasti jau piebrauc cik vien tuvu vari, bet nu skaidrs ka jāstiep tik un tā būs normāls gabals, a ja gribi paņemt teiksim 2 pūķus nevis vienu, tad vēl vairāk. Nu lūk kāpēc to saku, tāpēc ka atceros vecos labos laikus - vienīgā vieta kur šī problēma bija atrisināta bija Liepāja - Liepājā kad braucām kaitot bija tā ka močījām iekšā ar mašīnām pludmalē un tad braucām labu gabalu nost tālāk, tā, lai netraucētu parastajiem atpūtniekiem. Legāli tas protams nebija un vietējie likumsargi brauca un runāja... glābjošais fakts bija tas, ka tur liepājā kaitoja arī glābšanas stacijas šefs un tad nu viņš mācēja lietas sakārtot un sarunāt ... bišķ avantūra, bet nu vismaz visas mantas pie vietas un nav nekas jāstiepj... protams iedzīvotāji skatījās šķībām acīm un burtiski urbās cauri mašīnai kad tu brauc pa to pludmali.

Visu šo stāstu, jo biju pārsteigts pamatīgi, ka Muriwai pludmalē var braukt iekšā ar mašīnām!!!
Tas ir tik kruta, nevarēju norpiecāties - atkal jau kāpēc lai neļautu braukt ? Nu tak priekš cilvēkiem tas viss paredzēts.

Un vēl interesanta lieta ir tā, ka pirms iebraukšanas ir uzraksts
"Beyond this point only vehicles with 4WD!"

Tā nu es šodien nopriecājos, ka esmu iegādājis 4WD ne pa velti :)
Tikko kā tiku tajās melnajās smiltīs ar visiem četriem iekšā tā uzreizi sapratu kāpēc tas uzraksts tur ir - nu nekādas iespējas bez visiem velkošajiem tikt cauri tam pasākumam - tām smiltīm ir tās specifisks pieķeršanās spēks. Kad biju mazliet padarbojies ar pūķi (tāpat pa krastu, bez ūdens saskares ar ūdeni) man visas kājas bija tajās melnajās smiltīs un ko es? Aizeju uz okeānu lai noskalotos ieeju iekšā nāk vilnis hop noskalo man kājas - en eju ārā... bet tad  skatos JOBCIKKK nekas nav noskalojies :) tobiš tās smiltis reāli pielīp un nevar tā bez berzēšanas nemaz nost dabūt!

Atgriežoties pie braukšanas ar mašīnām pa pludmali - dzirdēju stāstus, ka ja tu aizbrauc gar krastu tālāk un kaut kur aizej "ekspedīcijā" tad var sanākt tā, ka atnāc atpakaļ un saproti, ka sācies paisums un tad tu brauc atpakaļ gar krastu pa ceļu pa kuru atbrauci (citu variantu protams nav) un saproti, ziepes lielas, jo tur kur agrāk bija smiltis tagad ir jau metru dziļš ūdens - un beidzas tas ar to ka tu tinies un glāb savas pekeles, jo tur kur tagad stāv tavs auto pēc 30 minūtēm arī būs ūdens - tā nu man džeki izstāstīja, ka Tur tālāk - kur es vēl pats nav bijis var redzēt vairākus auto vrakus tālāk gar krastu :)

Labi pietiks vāvuļot ja gribas redzēt kā tur ir skatās šeit

Kur ir manas piparkūkas?

Bļāviens kaut kā galīgi nesnieg ... šeit Oklendā.


Daudz laika man vajadzēja, lai aprastu ar domu, ka nu nebūs šeit sniega. Atbildēšu uz jautājumu, kas daudziem no Jums varētu būt - Ziemassvētku sajūta faktiski īsti tā arī īsti man neiestājās!
Lielākā atšķirība ir protams temperatūra. Nu nevari Tu savam prātam iestāstīt, ka ir Ziemassvētki, ja tajā pašā laikā ārā ir tik silts un no sniega ne smakas - un dienas ir garas un saules ir daudz. Bez tā atšķirība ir arī tajā, ka veikalos, kafejnīcās un citās publiskās vietās netiek nekas baigi izdekorēts un izmainīts, mūzika nepamainās un nav tā ka pa radio laiž Ziemassvētku melodijas. Tas viss kopā BAIGI ietekmē. Neskatoties uz visu minēto bija daži saskares punkti, kas man regulāri atgādināja ka tomēr ir Ziemassvētku laiks - Vikija sagādāja mums mājās eglīti (tagad rakstu un skatos uz to eglīti) - njā baigi jocīgi - šī egle ir savādāka ja mums Latvijā tik ilgi stāvētu egle kā šeit tad būtu tonna ar skujām bet šeit daudz mazāk sabirušas.


Interesanti tas, ka Vikija un Šeins viens otram dāvina nu nezinu kādas 5-8 dāvanas... katrs sapako to dāvanu un paliek zem eglītes. Tā viņas vēl šeit stāv neatvērtas. Kāpēc neatvērtas nu tāpēc ka mājās jau neviena nav.
Redziet Jaunzēlandē Ziemassvētku/jaunā gada laiks ir pilnīgi cita realitāte - tas ir vasaras labākais laiks un tāpēc arī atvaļinājumu laiks - faktiski cilvēki aiziet uz mēnesi atvaļinājumā ... tā manā mājā Stīvs, Vikija, Šeins katrs aizbrauca uz savu pusi un es paliku mājās viens (saku viens, kaut arī palika vēl Tifānija, bet viņa neskaitās, jo nekad nelien ārā no savas istabas).


Eglīte tika mums arī ofisā. Tas arī palīdzēja ikdienas un stundas atgādināt, ka tiešām ir ir tas zsv-tku laiks.
Bet nu viss tuvāk ziemassvētkiem es nonācu kad ziemassvētku rītā iznākot no istabas man pie durvīm stāvēja dāvanas.


Maza atkpāpīte.
Kādu nedēļu pirms šī notikuma es aktīvi visiem prasīju un prašņāju - KĀ vai tad veikalos neparādīsies piparkūkas un piparkūku mīkla? Un ikviens kam jautāju bolīja acis. Starp citu vai kādam ir nojauta kā angliski pateikt piparkūka?? :D Man nebija ne jausmas - pirmo reizi kad par šo runāju beidzās ar to ka es skrēju uz savu istabu pakaļ telefonam lai iztulkotu vārdu piparkūka tulkojumā iznāk "gingerbread". Nu tad es visiem ar to gingerbread uzmācos un visi bola acis. Viņiem veiakalā tirgo christmas cake un christmas pudding - tas arī viss pa lielam. Nebūs nekāds te baigais mandarīnu laiks vai piparkūku laiks.


Man kā piparkūku mīlim tas bija baigi mokoši - ziemassvētkos labprāt pagraužu kādu, bet te nekā. Tā nu es sūdzējos saviem mājasbiedriem cik viņiem šeit sūdīga dzīve ka nemaz nevar dabūt piparkūkas ziemassvētkos. Atgriežoties pie dāvanas - ziemassvētku rītā es dabūju piparkūkās!!!! Tās bija manā dāvanā! Bija divas versijas par tēmu "piparkūka" abas garšoja tālu no tā kas Latvietim ierasts, bet nu vismaz idejiski man tika mana piparkūka un tā arī bija mana ziemassvētku sajūta :) vēl dāvanā dabūju tank top kreklu ar uzrakstu "100% polinesian" - tas laikam veids kā mani mājasbiedri ierēc par mani, ka es tusēju ar polinēziešiem un visādiem citiem melnajiem :)


Interesanti par ziemassvētkiem un jaunogadu ir tas ka viņiem ir citi svinamie datumi.
Latvijā mēs pasēžam 24tajā vakarā un pēc tam vēl 25tais ir brīvs, bet šeit ir otrādi šeit 24tajā nesvin, svin 25tajā - dienu (kas arī ir tā īstā ziemassvētku diena) un pēc tam vēl 26tais ir boxing day tas arī ir sarkans kalendārā, bet 24tais nav sarkans un ir jāstrādā! Es tā padomāju - nu ir jau arī saprotams, nafig viņiem svinēt vakaru, ja ir ļoti liela šanse ka 25tais būs skaista diena un var svinēt dienu un var būt ārā saulainā laikā... mūsu zemeslodes pusē atkal skaidrs - ko tu ārā darīsi aukstumā tāpēc sēžamies pie galdiem iepriekšējā vakarā.


Otra atšķirība - arī jaunajā gadā tas pats notiek. Mums ir brīvs 31ais un 1ais, bet viņiem ir 1ais un otrais! Man piemēram reāli bija tā ka 31ajā es biju darbā un aktīvi strādāju.


Darbā protams arī lielas pārmaiņas, jo visi pa lielam ir prom - mēs ofisā bijām tikai 2džeki - visi pārējie prom atvaļinājumos - ierastās vietas, kur es gāju pusdienās arī viss ciet, neviens īpaši neuzprasās uz strādāšanu šajā laikā tā teikt.


Bet man arī tika no šī laika diezgan daudz brīvu dienu, jo šeit arī visas svinamās dienas pārceļās - tā kā kopumā sanāca 4 brīvas dienas pēc tam 3 jāpastrādā un pēc tam atkal 4 brīvas dienas, pēc tam 3 jāpastrādā un vēl 2 brīvas.


Skaidrs, ka cilvēki ņem to atvaļinājumu šajā laikā jo ir izdevīgi tās 3 kas jāpastrādā nosegt ar atvaļinājuma dienām tādējādi iegūstot masu brīva laika. Var derēt, ka nākamgad ap šo laiku es rīkošos tieši tāpat un atpūtīšos jau pa pilnu programmu ziemassvētkos.


Kā ir kad ziemassvētkos un jaunajā gadā nav ģimene un draugi utt? Nu ziniet tāda tipa jautājumi.


"Ziemassvētku eglīte"
Nu pirmkārt jau bija mums darba pasākums. Savācāmies no darba 6 cilvēki - šefs mūs uz restorānu aizveda.  Ā interesanti tas, ka kaut arī tā bija darba diena, šefs pateica nav ko daudz te strādāt un mēs uz turieni izbraucām jau 12tos pa dienu!! Un vēl interesanti, ka par cik visi mēs prom un ir darba diena vajag arī uz telefonu atbildēt - šefs noalgoja sekretāri uz vienu dienu :D!!


Nu restorāns kā restorāns, bet ēdienkartē viņiem bija viena traki interesanta lieta - to arī daudzi no maniem kolēgām izvēlējās. Redz kur skatās bildes ja

Interesantais tajās bildēs ir fakts, ka tev faktiski iedod jēlu gaļu un tu sēdi un pats viņu cep! Tas akmens ir uzkarsēts pietiekoši, lai gaļa ceptos... nu tīri interesanti.

Bez mums 6šiem vēl mums pievienojās šīs pašas firmas EX darbinieki un tad bija vēl jautrāk... nez cik tur beigās bija cilvēku - nu tā padaudz - bet jo jautrāk vairāk tautas vairāk tēmu. Tā nu sēdējām konkrēti ilgi tajā vietā un dzērām kā saka uz nebēdu (viss protams "uz firmas"). Beigās mēs palikām 4ratā un tad vēl aizgājām ar biljardu uzspēlēt - tā arī bija mana eglīte. Pēc šitā pasākuma pirmo reizi nācās izmantot taksometru... kaut kā bija veiksmīgi izdevies izvarīties no tā iepriekš - samakšaju 45 dollars - taksis dārgs maita sanāk 18 latviešu naudas.


Tālāk nākamais pasāciens


Ziemassvētku (dienā, nevis vakarā)
Man bija divi varianti - doties ar Vikiju pie viņas ģimenes un pavadīt dienu vairāk vai mazāk pludmalē (jo viņas seņčiem māja kaut kur tuvu bīčam), bet otrs variants bija doties uz saviesīgo pasākumu pie cilvēka ar kuru tik pirms 2 nedēļām iepazinos sēžot pirtī - cilvēciņš tāds nu noaudzis ar gariem matiem un lielu bārdu - nu tipāžš tāds no kura verētu arī turēties pa gabalu, bet man likās  kaut kas saistošs viņā sapratu, ka droši vien būtu interesanti ar viņu parunāt un teorija bija preiza - patiešām bija interesanti un vēl... kā vēlāk izrādījās šis noaugušais vecis ir cīņu mākslu speciālists ar 23 gadu stāžu un 5 danu aiz jostas :)... padarīsim stāstu īsāku ... sāku es apmeklēt Ninjutsu nodarbības (kaut kas ko gribēju uzsākt jau gadiem un nekādi nesanāca laika) ... nu un tā  arī iznāca, ka šis bija mans otrais variants - doties pie mana Ninjutsu skolotāja (jebšu pareizāk "senseja") kur bez viņa vēl būtu viņa ģimene/radi un draugi - izvēlējos otro variantu un biju baig priecīgs par to. Sākās pasākums pa dienu vienos un beidzās ... nu sēdējām līdz naktij. Pats pasākums protams neatgādināja nekādus ziemassvētkus i ne tuvu - varētu teikt tāds barbeque - nu iedomājieties viss protams notiek ārā. Ir liela milzu telts kurai visi sāni vaļā (tobiš to telti izmanto tikai lai būtu jumts, ja nu gadījumā līst) zem telts tātad liels barbeque cepamais aparāts kur tad cepī vistast un gaļu un tad ir liels garš galds un uz galda visādi labumi un interesanti kad ierados tad viss tas galds ir apklāts ar baltām drānām (ēdienu nevar redzēt) - ideja šeit tāda, ka, lai mušas netiek klāt - kaut ko līdzīgu redzēju arī citur kur biju uz barbeque ciemos. Tas laikam šeit ir tā ierasts. Nu un tad jau kā parasts tusiņš - cilvēki iedzer alu (Latvietim grūti gan to nosaukt par alu), runājas cepī to gaļu - bet interesanti, ka sākumā viss tiek gatavots un tikai pēc tam visi ēd. Nu nav tā ka izcep 1 porciju gaļu, tad izdala katram mazliet un tad turpina cept. Nē - sacep visu saliek traukos un pēc tam kad viss gatavs tad tikai katrs iet pie tā galda atsedz kādu no ēdieniem ieliek šķīvī iet tālāk atsedz nākamo ieliek šķīvi - un tad mieloties sāk visi kopā. Man jau godīgi labāk patīk ēst uzreiz tikko kā gaļa gatava, lai ir silta gaļa - nu es domāju jūs sapratāt ka visa tā atmosfēra - nu šeit runa iet gandrīz kā par jāņiem nevis ziemassvētkiem vai ne? Bet nu tā ēšanas daļa jau sīkums, ne jau tur tā sāls galu galā interesantākais, ka atkal jau iepazinos ar masu interesantu cilvēku, tēmas visdažādākās - runāju ar vecāku vīrieti, kas visu mūžu studē alternatīvo medicīnu, tad bija Maori (iezemiešu kultūras pārstāvis) kas stāstīja kā viņš čakarē Jaunzēlandes valdību un kādas tik tiesas prāvas pret viņu neizvirza. Vispār daudz uzzināju par Maori un to kā šeit vēsturiski ir lietas bīdījušās - teorētiski iznāk ka Maori cilvēkiem pieder visa šī zeme un Jaunzēlandes valdība īrē to zemi no viņiem... viņiem ir savs karogs un vispār viskaut kas savs ieskaitot savas vadītāju apliecības un pats interesantākais, ka tiem kam ir iekšas tie apmēram paziņo "mēs nemaksāsim nodokļus Jaunzēlandes valdībai" jo mums ir savi nodokļi un mēs labāk maksājam tos... protams 15% PVN jāmaksā jebkuram bet nu citādas visādas nodevas var apiet - tā nu es saklausījos visādus joku stāstus par tiesām un tiesāšanos. Tad vēl par vēsturi un reliģijām gāja runas un vairs jau neatceros kas vēl.... ā iepazinos ar vienu sievieti, kas jau gados bet mēs ar viņu interesanti parunājām - viņa ir no Dienvidāfrikas republikas un pirms tam dzīvoja tajā trakajā valstī Zimbabvē (nu atceries kur naudai nav vērtības un nāk klāt pa 3 nullēm katru mēnesi) nu lūk - bet viņa nebija melnā bet gan baltā sieviete.... novirzījos bet stāsts par to ka viņa stāstīja kā daudz jaunas meitenes brauca piedzīvojumos uz āfriku uz Johanesburgu (tā ir tā skaitās viena no visatīstītākajām pilsētām kas tur ir) un tad tās meitenes sapazinās ar vietējiem atlētiskajiem izskatīgajiem vīriešiem un ātri vien samīlējās un saprecējās un tad iestājās REALITĀTE - viņa man stāstīja kā tas ir kad tās meitenes pilnīgi un galīgi nesaprot ka āfrika tā ir pavisam pavisam savādāka realitāte par to ka tiem vīriem ko meitenes aprec ir ģimenes kaut kur laukos un dzīvo salmu namos un gatavo un 
guļ uz zemes... koroče stāsts bija garš bet es sapratu ka viņa to visu pati redzēja un piedzīvoja tā kā interesanti paklausīties.


Tas par ziemassvētkiem... par jauno gadu atkal citādāk bija.
It kā pēc teorijas man bija sarunāts iet tusēt ar maniem "polinēziešu" draugiem, bet kaut kādu nedēļu pirms jaunā gada bija barbeque un mani aicināja un es neaizgāju, jo biju aizņemts un arī neko neatbildēju uz to aicinājumu un nez mož šie apvainojās (kas zin kā šajā kulturā te pieņemts) beigās tad jaunajā gadā tā arī uzaicinājumu nesaņēmu un izdomāju, ka nav ko uzprasīties. Rezultātā paliku viens pats kopā ar sevi. Nopirku sev siera kūku un sēdēju domāju par dzīvi un pārsvarā par nākotni. Nebij slikti. Man patika pasēdēt paprātot. 


Visas šīs padarīšanas sakarā (tās padarīšanas sakarā ka nav ne sniega, ne ziemassvētku sajūtas) man ienāca prātā doma par bērniem kas nāk vecākiem un prasa "Tēti, a kāpēc filmās rāda, ka ziemassvētkos ir sniegs un sniegavīri u.t.t  ? Kur tad ir tas sniegs?"


Runājot par laiku kāds ārā ir patiesībā - ar manu draudzeni reiz izgudrojām terminu "skaists vējš" - skaists vējš tas ir tad kad ārā ir +20 vai vairāk, saulains un pūš! Ja Jūs būtu pietiekami vērīgi tad pamanītu, ka patiesībā dzīvojot Latvijā mēs varam uz roku pirkstiem skaitīt tās dienas (gadā) kad iestājās SKAISTS vējš. Nu parasti ir vai nu vējš vai saule. Bet šeit ļoti bieži ir abi. Man kā vēja mīlim tas protams tīk ļoti.

Kreisā puse

Kā jau pēc virsraksta nevarat neko noprast šoreiz man uznāca iedvesma pastāstīt šai inteliģentajai auditorijas par tēmu "satiksme".


Nu iesākumam jau jāsaka, ka nav noslēpums, ka Jaunzēlāndē braukā pa nepareizo ielas pusi, konkrētāk - kreiso. Intereses pēc uzmeklēju informāciju par to kur tad vēl brauc nepareizi?

New Zealand, Australia, Brunei, Bangladesh, Fiji, Great Britain, Hong Kong, India, Indonesia, Ireland, Japan, Malaysia, Macau, Pakistan, PNG, South Africa, Singapore, Sri Lanka, Tonga, Thailand, Zimbabwe and Zambia.

Diezgan daudz - man kaut kā likās ka ir tikai 4 valstis kur šitā darās, bet redz kā izrādās!

Kā tad man ar šo netradicionālo braukāšanu veicies?


Kad ierados šeit, tad ātri vien sapratu, ka, lai varētu funkcionēt labākā, augstākā līmenī, man steidzami vajag iemantot sabiedriskajam transportam alternatīvu pārvietošanās līdzeklī. Tā nu diezgan fiksi tiku pie diezgan glauna divriteņa, kuru iepirktu aukcionā lietotu - toreiz man vienīgā motivācija, bija pārvietošanās brīvība un iespēja nokļūt līdz vietām ātrāk un nemeklējot autobusu sarakstu. Maz vēl es tajā brīdī zināju, bet noskaidrojās vēlāk, ka visam tam riteņbraukšanas pasākumam bija vēl viens labs blakus efekts, proti, es jau nebraukāju pa trotuāriem ar to riteni, bet gan braucu kā normālam statiksmes dalībniekam pieklājas tieši pa ielu - līdz ar to biju spiests jau sākt pierast pie vietējās loģikas un visa tā pirmā tizlā ņemšanā ar iebraukšanu nepareizā ielas pusē man faktiski norisinājās uz riteņa... tā nu ar riteni izbraukājies vairāk kā mēnesi biju guvis jau lielu daļu nepieciešamo iemaņu orientēties telpā, es gribēju, teikt orientētie uz ielas.


Otrais solis, kas arī vēlāk izrādījās ļoti pareizs, iekļāva vietējās autoskolas uzmeklēšanu - izlēmu parakstīties uz vienu braukšanas nodarbību. Nu toreiz tas likās vērtīgi... jo vēl nestrādāju un sapratu ka labāk to izdarīt tagad kamēr ir laiks nekā mēģināt to iespīlēt savā nedēļā pēc tam, kad jau īstā dzīve sākusies.


Nupat izraku savas piezīmes - un tur rakstīts, ka notika tas 23 septembrī. Izklausās ticami. Tātad 23 septembrī es mācījos braukt pa nepareizo ielas pusi. Īstenībā ideāli atceros visu to notikumu - sarunājis biju telefoniski, ka instruktors piebrauks pie manas mājas - ērti! Sapazināmies izstāstīju viņam savu plānu, ka tjipa māku braukt, bet tomēr nemāku un mana ideja bija aizbraukt līdz pilsētas centram un atpakaļ, tā lai man būtu komfortabli pēc tam ar savu auto braukt pa to pašu maršrutu. Njā plāns izgāzās! Kāpēc? Nu izrādījās ka atrodoties salona otrā pusē - tobiš labajā arī visas kontroles ir otrā pusē (vismaz japāņu mašīnām) pilnīgi katrā pagriezienā es pirms pagrieziena ieslēdzu logu tīrītājus - un tā kustība tik dziļi iestrādājusies muskuļu atmiņā, ka tiešām grūti pārmācīties. Labi, ka vismaz pedāļus nejaucu, ja viņi samainītu arī pedāļus nu tad būtu vakars pār ezeru. Tā nu plāns mans izgāzās dēļ tā, ka ne uz kādu pilsētu es beigās neaizbraucu jo to vienu stundu man vajadzēja lai pielāgotos tām kontrolēm un ātrumu pārslēgšanai ar kreiso roku... - mani pārsteidza tas cik patiesībā viegli bija pielāgoties braukšanai pa kreiso ielas pusi - tobiš tas īsti nesagādāja nekādas grūtības - kā jau minēju problēma bija tieši operēšanā ar vadīšanas ierīcēm.... Tagad atskatoties uz to visu esmu pārliecināts ka pielāgoties pie nepareizās ielas puses bija tik viegli jo biju jau pa to braukājis ar riteni. Tā nu pēc vienas šīs nodarbības es biju par 500% labāks jaunzēlandes auto vadītājs nekā pirms tam - par cik iecerētais plāns izgāzās, sarunāju vēl vienu nodarbību kur tad man  bija paredzēts braukt uz pilsētu. Tas notika pēc nedēļas un pa nedēļu neko nebiju aizmirsis viss likās tīri dabīgi un pēc 5 minūtēm biju jau ritmā iegājis. Viena nodarbība maksāja 25 Ls, tātad 50 nometu uz šo pieredzi. Bet es uzskatu, ka tas bija vērtīgi, jo - iedomājieties es pērku auto un tagad man tas auto ir jānotestē!! Kā pie velna es būtu spējīgs to izdarīt??? Ha ha tas būtu rēcīgi - iedomājieties iekāpj pircējs pie stūres un īsti nejēdz braukt, problēmas pārslēdzot ātrumus, pie katra pagrieziena aizmirst parādīt pagrieziena indikatoru, bet atceras ieslēgt logu tīrītājus... koroče tas būtu konkrēts NO GO. Kad realitātē man bija jāiet cauri tam pirkšanas procesam, tad jutos tīri droši un varēju vismaz normāli to auto notestēt.


Tiesības


Pirmā lieta, ko izdarīju, lai vispār varētu braukāt - pārtulkoju tiesības. Kā varat iedomāties vajadzēja diezgan pameklēt pirms izdevās atrast pakalpojumu sniedzēju kas tulko no latviešu valodas... ieteikums - ja grasāties doties uz šejieni paceļot - nemēģiniet to vadītāja apliecības tulkošanu darīt latvijā, jo tam nebūs nekāda spēka - tas ir jādara šeit uz vietām, jo viņi to tulko uz speciālas šejienes CSDD direkcijas apstiprinātas blankas.


Ja vien es būtu no kādas no šīm valstīm:
Australia, Austria, Belgium, Canada, Denmark, Finland, France, Germany, Greece, Ireland, Italy, Luxembourg, the Netherlands, Norway, Portugal, South Africa, Spain, Sweden, Switzerland, the United Kingdom or the United States of America.


Tad es varētu vienkārši nokonvertēt manas tiesības uz šejienes tiesībām un pilna laime, bet tas nav mans gadījums tāpēc iznāk, ka šeit es esmu esmu legāls braucējs tik vien kā 12 mēnešus kopš iebraukšanas brīža, pēc tam manas tiesības vairs nav derīgas :( nāksies iet cauri visai teorijas un braukšanas eksāmeniem, kuri man stāsta šeit esot baigi strikti. (sāku pie sevis skaitīt) iznāk, ka man vēl 8+ mēneši paliek.


Vispār ar tiesībām viņiem šeit ir interesanti. Viņiem tās dalās 3 veidos - zaļās, dzeltenās un zilās.


Īstā manta ko vajag ir zaļās tiesības, ja tev ir, piemēram, dzeltenās, tad švakāk - Tu nedrīksti viens pats braukāt pēc pieciem vakarā un arī no rīta var sākt braukt tikai no 10tiem, pārējos laikos vari braukāt. Savukārt ja Tev ir zilās tiesības, tad Tu galīgi neesi cilvēks un var braukt tikai tad, ja kāds pieredzējis vadītājs tev blakus. Arī ar dzeltenajām var braukāt neatļautajos laikos tad ja kāds ir blakus. Vēl viena nianse ja tev ir zilās vai dzeltenās tiesības Tev par pasažieriem var būt tikai precētais partneris (vīrs/sieva) un bērni.


Itkā diezgan samudžināts, bet ja tā padomā tad šī sistēma ir sakarīgāka nekā mūsējā.
Tātad lai transformētos no ne-cilvēka uz cilvēku pa priekšu ir jādabū zilās tiesības


Bez zilajām tiesībām Tu nevari sēsties pie stūres vispār.
Zilās var dabūt tikai no 15 un, ja esi nokārtojis teoriju! Tātad bez teorijas nekādi, kas ir pat ļoti loģiski.
Tad kad esi ticis pie zilajām, tad tikai pēc 6 mēnešiem vari tikt pie Dzeltenajām un arī ar nosacījumu, ka esi nokārtojis braukšanas testu - tobiš braukt viens pats vari tikai tad!
Nu un tad jau lai tiktu pie Zaļajām tiesībām ir jāpaiet laikam, līdz 25 gadi 18 mēneši, pēc 25 - seši mēneši.


Starp citu praktiskai braukšanas tests notiek nevis CSDD auģikā, bet gan paša mašīnā. Tu piebrauc pie iestādes un - eksaminators iekāpj tavā auto... kas liekas bišķ savādi, jo tak eksaminatoram nav nekādas kontroles pār situāciju un principā viņš riskē kāpjot iekšā auto!


Satiksmes organizācija


Es atrodu, ka šeit daudzas lietas ir noorganizētas baigi loģiski. Īsti neesmu iebraucis kā tieši darbojas uguņi luksoforos, bet kaut kā iznāk ka viss krustojums tiek vienmēr vienmērīgi noslogots - nu ir sajūta ka viss darbojas tā kā tam būtu jādarbojas. 


Dažās vietās esmu ievērojis ir īsā cikla luksofori - tas ir iedegas zaļais un uzreiz pēc sekundes ir sarkanais, pēc tam akatl pēc sekundes zaļais - tādā veidā regulē auto plūsmu sastrēguma stundu laikos... piemēram, kad notiek uzbraukšana uz lielceļa.


Pa lielceļu var gāzt uz 100 - reāli 110! Vispār lielceļi ir baigā manta. Te Auklandē viņi iet cauri pilsētai visos virzienos - un protams tas nenormāli palīdz atvieglot satiksmi - lielas masas ar automašīnām ātri var tikt prom no pilsētas visos virzienos... piemēram es bēgu prom no darba pirms satrēgumiem plkst 16tos - šeit uzņēmu draņķīgas kvalitātes telefonvideo kas nosedz 1/3 no mana ceļa uz mājām... man iznāk ka praktiski 80% ceļa pavadu uz lielceļa ... faktiski pateicoties lielceļam attāluma ziņā ievērojamu gabalu no mājām līdz darbam es paveicu nieka 20-25 minūtēs. Šajā video varat redzēt arī kā joslas savā starpā nodalītas visā garumā ar tādām pumpiņām.. .tjipa tiko kā maini joslu (ja nu nejauši) tā uzreizi var just un mašīna vibrē. Kreisajā pusē arī varēsiet iespējams pamanīt ka visā šīs maģistrāles garumā ierīkots riteņbraucēju celiņš kas nodalīts ar žogu.

Interesanti ir tas ka satiksmē ļoti daudz tiek lietoti apļveida kustības krustojumi ... un tagad es saprotu kāpēc tā ir - tas nenormāli atvieglo to plūsmu - kāpēc lai ierobežotu satiksmi ar luksoforiem, ja var ļaut vadītājiem pašiem regulēt to plūsmu atkarībā no kura virziena cik daudz auto nāk - tas ir tieši tas ko paveci šie apļi... .tie nav tādi milzīgi apļi bet gan 1 max 2 joslu variants... nu man reāli patīk.


Ja tu uzbrauc uz apļa, tad nobraucot no apļa tev nav obligāti jābrauc ar BMW lai varētu nogriezties no apļa no otrās joslas... redz kur bilde

tātad ja tu esi zilais badītājs vari droši braukt nost no apļa arī no otrās joslas... ja esi sarkanais un esi ieņēmis malējo joslu tad tev ir obligāti jānogriežas... reāli arī uz ceļa tur kur stāv sarkanais auto būs bulta kas norāda ka šī josla domāta tikai tam lai nogrieztos pirmajā vai otrajā izejā.... kaut kā tā.


vēl viena satiksmes organizācijas fīča ir tas, ka visur kur iespējams tiek nodrošināta iespēja nogriezties negaidot uz luksoforu. Paņemam par piemēru duntes ielas skanstes/upes ielas krustojumu. Iedomājieties, ka Jūs braucat kā norādīts sarkanās bultas virzienā, gribat nogriezties pa labi uz duntes ielas... kāpēc vajadzīgs apvilktais luksofors?

Vai nebūtu loģiskāk ļaut tai plūsmai nogriezties pa labi cik vien uziet un vienkārši uzlikt tur trijstūri?
Ok sāksim jau ar to ka lielākā daļa krustojumu Rīgā nemaz nav tik advancēti un aprīkoti ar speciālu pa labi nogriešanās vietu... bet šeit tāda štelle ir katrā daudz maz lielā krustojumā! Un vienmēr var tikt pa labi (nu šeit tas ir pa kreisi), ja neviena mašīna nebrauc... un tas ir traki ērti... jo praktiski Tev bieži nav bezjēdzīgi jāgaida!


Kultūra uz ceļa!


Par jaunzēlandiešiem saka, ka viņi ir draudzīgi cilvēki iekams iekāpj savos auto... un tad viņi paliek agresīvi un nedraudzīgi - tā nu man atlika to pārbadīt. Es uz to noskatījos ar zināmu skepsi un domāju nu ok cik tad nedraudzīgi un nikni jūs esat uz ceļiem... tad kad reāli lietas nonāca līdz notestēšanai izrādījās, ka tādiem post soviet braukšanas skolu izgājušiem cilvēciņiem kā mēs braukāšana šeit ir kā pastaiga parkā .... reāli viņi te raustās un uz ceļiem ir nedroši... ja es kādam dodu ceļu, tad paiet labs laiciņš kamēr viņš saņemas tiešām izbraukt man priekšā, tajā pašā situācijā latvijā pat iesācējs to būt izdarījis ātrāk. Īsāk sakot pat neagresīvam braucējam šeit braukt ļoti viegli, tādējādi es pilnībā atspēkoju to teicienu par agresīviem jaunzēlandiešiem. 


Viena lieta gan - ļoti reti kad izdosies ieraudzīt, kad kāds tev pamidžinās ar avārijas uguņiem. Tas vienkārši notiek reeeeti!


Apskatīsim vienu maksimāli jocīgu noteikumu.


Tāks es tagad runāju no Latvijas labās puses satiksmes perspektīvas - iedomājies Tu brauc pa galveno ielu un gribi nogriezties pa labi un tev pretī brauc auto, kas grib nogriezties pa kreisi - itkā jūs abi esat uz galvenā ceļa un abi gribat nogriezties - skaidrs ka tas kam vienkārši atliek pagriezt pa labi brauks pirmais un tam kam patiesībā jāšķērso pretējā brauktuves puse nogriezīsies otrais - bet šie tas ir otrādi... absurds!!!


Tagad mēģiniet sagriezt domāšanu uz kreisās puses braukšanas perspektīvu...

Tāpati situācija kuru es aprakstīju tikai jaunzēlandes variantā ... smagais brauc un grib tikt pa kreisi.. .viņam nekas netraucē to izdarīt, BET noteikumi paredz ka viņam jāapstājas un pa priekšu jāpalaiž sarakanais!


Nu vai nav dīvaini?


Vēstures annāles stāsta ka savā laikā šo štelli ieviesa austrālijā un uzreiz pēc tam arī jaunzēlandē, bet stāsta turpinājumā austrāliešiem ātri pieleca ka tas ir sviests un viņi ātri vien no tā atteicās, bet jaunzēlandieši turpināja to lietot un tagad ir tā ka nevienam šis noteikums nepatīk un valdībā ir iesniegtas prasības to atcelt un tjipa taisās to darīt, bet baigi baidās... ka pēc tik ilgiem gadiem kad tas ticis leitots, ja tagad to izmainīs tad tas varētu radīt daudz problēmu...


Promilles


Pirmkārt jau dikti aizdomīgi liekas tas, ka nevienam kam es jautāju nav poņas cik tad īsti var dzert pirms brauc... nu nav poņas cipariskā veidā... visi saka - nu tu vari izdzert 2 vīna glāzes vai divus alus - tādā garā, bet nu tas tāds stiepts jēdziens. Sapratu es vēlāk kāpēc ir tā, ka neviens īsti nezina - jo neviens par to īpaši nedomā, viņiem tādi reidi kā mums piektdienās un sestdienās īsti nav un iespēja ka tevi apturēs diezgan niecīga. Tā nu beigās es pats aizrakos līdz patiesībai - un patiesības interesanta - tātad 0.4 promilles elpas testā vai arī 0.8 promilles asins testā. Te protams pilnīgi nav skaidrs kāpēc tāda atšķirība? Tad izrādās process viņiem sekojošs. Kad tevi aptur sākumā iedod iepūst - ja aparāts parāda, ka pāri 0.4, tad viņi zina ka esi dzēris. Lai tiešām pārliecinātos ka esi dzēris tev iedod iepūst kaut kādā maisiņā kas piepildīts ar kristālveidīgām granulām - tas skaitās daudz precīzāks tests - tad ja granullas iekrāsojas zilā krāsā tad tu esi ķezā un tas nozīmē ka esi dzēris pāri 0.4 - tālāk Tev ir obligāti jābrauc uz labaratoriju taisīt asins analīzi - tad nu tur iestājas tas 0.8 limits - ja atklājas ka ir pāri 0.8, tad ir lielas problēmas, ja 0.79, tad vari braukt mājās... kaut kā tā.


Viena lieta ko es atrodu par mazliet bīstamu ir tas ka daži no skatiem kurus tu redzi braucot ir tik satriecoši, ka tev gribas apturēt auto un izkāpt lai to izbaudītu, bet nedrīkst ... jo tas parasti ir uz lielceļa un tur tu nekādi nevari apstāties un tad iznāk ka es braucu un skatos ārā uz to satriecošo skatu un tad katru mirkli atpakaļ uz ceļu un tā... skaidrs ka mēģinu to nedarīt... bet nu pirmo reizi kad nokļūstu jaunā vietā nu nevar nepaskatīties... piemēram satriecošs skats paveras kad brauc pāri vietējam "vanšiniekam" - pamēģināju atrast kādu bildi, nu tā švaki ir un nevar šeit arī redzēt to skatu tik labi, bet nu vismaz kaut kas tuvu tam... tikai ūdens ir daudz zilāks un arī tas skats nav tik pietuvināts bet gan vairāk kā tāda liela panorāma ... šeit ir tikai maziņš gabaliņš no tās...

Nobeigumā par ceļu kvalitāti... nu manas cerības absolūti attaisnojās. Šeit var meklēt un braukt ekspedīcijās lai atrastu bedri uz ceļa! Nekādas izvairīšanās no bedrēm vai lūkām... ielas vienkārši nejēdzīgi perfektā stāvoklī. Smieklīgākais, ka nesen piedzīvoju sekojošu pārsteigumu - neibju kādu laiciņu braucis pa vienu no īsajiem ceļiem nu reiz uzbraucu un skatos o wow viss segums noņemts tai ielai un uzlikts seguma apakšējais slānis - šoks man radās tāpēc, ka es biju 100% pārliecināts ka tas ceļš kas tur bija bija pilnīgi normālā stāvoklī nu ne pirmā svaiguma bet pilnīgi braucams un ok un tā bija tāda maziņa nesvarīga ieliņa ... nu un tagad sanāk ka to ielu vienkārši pārtaisa jo acīmredzot nav bijusi pietiekoši perfekta!


Ok tad jau citreiz!

18tais & Guy Fawkes

Hey! Iet baigi aizņemti, tāpēc iepriekšējā vīkendā neko tā arī neierakstīju.
Šodien arī nav laika, bet nu kaut ko mazliet iedrukāšu.

Viens no lasītājiem man raksta šādi
"Kā 18.novembri atzīmējāt? Vai Jaunzēlandes Latviešu Kopienai bija kādi pasākumi ar dziedāšanu, tautas dejām utml.?"

Tā nu es nolēmu atbildēt publiski.

Ja godīgi šogad man bija ļoti laba iespēja "nespeciāli" palaist garām 18.to novembri vispār! Ar to, ka bija iespēja šeit jāsaprot, ka vienīgais kāpēc es vispār atcerējos, ka ir svētku diena ir tas, ka mana māsiņa (kura vecākā) reiz sen atpakaļ izdomāja piedzimt 18 novembrī. Par cik, kaut kāds iekšējais kalendārs tomēr vienmēr nostrādā un aizmirst dzimšanas dienas ir tā pagrūtāk, es arī atcerējos, ka ir svētki, pretējā gadījumā es točno būtu palaidis garām nemaz nepadomājot. Skumji, bet tā sanāk un izskaidrojums tam vienkāršs - šeit vissa saprašana par mēnešiem ir pilnīgi sagriezusies kājām gaisā - t.i., par cik, nav auksts, nav sajūta, ka ir novembris un, par cik, nav sajūta, ka ir novembris nav arī sajēga, ka tuvojas svētki; vēl jo vairāk par 18to  neviens apkārt nerunā un brīvo dienu ar nepiešķir :) ... tas pats ir par ziemassvētkiem - man cilvēki (vietējie) prasa - ko es taisos darīt Ziemassvētkos? - un es atbildu - bāc nu nav nekādu ziemassvētko ko jūs man te stāstāt - un tad prasu - a cik vēl ir palicis līdz ziemassvētkiem? un pievienoju "what is the chance of getting a snowfall on christams morning exactly?" - tipiski persona kurai jautāju pasmejas un atbild kaut ko tādā garā "as close to zerro as possible" nu jā novirzījos no tēmas.

Turpinot atbildi uz lasītāja pilnīgi par tēmu uzstādīto jautājumu teikšu ka, esmu noskaidrojis, ka Auklandē ir 10 latvieši! Protams viņi visi viens otru pazīst un pēc nostāstiem ir dzirdējuši, ka ir parādījies vēl viens latvietis :) - garš stāsts, bet nu man principā padeva netiešu mājienu, ka būtu laiks jau iepazīties un tā... par cik es tikko sācis strādāt un tik daudz visa kā notiek, tad man tomēr neatradās laiks tam visam - pieņemu, ka kaut kāda kopā sanākšana notika un droši, ka bija jautri. Mans plāns ar šiem cilvēkiem ir sakontaktēt jūnijā tad kad jums būs "garā diena".

Itkā nesaistīta tēma, bet tomēr sanāk, ka saistīta - Guy Fawkes

Cienījamie lasītāji apbruņojieties ar pacietību, centīšos Jums īsumā izstāstīt nedaudz no vēstures. Kā jau saprotat Guy Fawkes - tas ir personāžs. Protams no senākiem laikiem.
Sanāk, ka tieši pirms 205 gadiem Londonā arestēja vīrieti kuram tieši tāds vārds - Guy Fawkes. Noprotu, ka tad kad viņu arestēja viņš saprata, ka sūdi ir lieli, bet domāju, ka vienlīdz patiesi varam apgalvot, ka viņam nebija ne jausmas kā tas ietekmēs notikumus 205 gadus vēlāk. Arestēja viņu tajā naktī kā saka "pa ģelo", jo viņš bija pieteicies līdzīgi domājošo klubiņā, kuru mērķis bija, ne mazāk, ne vairāk kā uzlaist gaisā Lordu palātu (daļa no britu parlamenta). Tā nu objekts, kuru viņš tajā naktī apsargāja - bija daudzas jo daudzas mucas sprāgstvielu, kas bija novietotas attiecīgi zem tās Lordu palātas. Plāns bija vienkāršs - uzspert to visu gaisā nākamajā rītā, kad būtu jāsākās kaut kādai oficiālai parlamenta atklāšanai. Īsumā par šo notikumu vēstures annāles saka, ka tas bija saistīts ar baznīcu un varas dalīšanu (faktiski kā jau viss tajā laika Anglijā), proti, grupiņa provinciālo Angļu katoļu ar šo sprādzienu gribēja nogalināt tajā laikā pie varas esošo Protestantu karali Džemisu 1mo un tas viss ar domu uzreiz pēc tam pie varas stūres piestiķēt katoļu galvu. Tajos laikos tā viņi darījās. Kā jau nojaušat plāns izgāzās dēļ tā paša pēdīgi slavenā sarga, kuru tad apsargājot to mantību arestēja tajā pašā naktī. Nu tad varas iestādes izdomāja visu šo padarīšanu atzīmēt parādot cik veiksmīgi izdevies izglābties no atentāta - beigās angļi dabūja 5. novembri kā brīvdienu... sanāk ka necilais Guy Fawkes ierakstīja savu vārdu vēsturē un visi angļi tagad viņam pateicīgi.

Un tā kāpēc es to visu stāstu? Cik saprotu vēlākos laikos visu šo padarīšanu mazliet transformēja un par cik šis atentāts bija saistīts ar sprāgstvielām, tad tagad katru gadu tajā datumā visi sajūk prātā un iet ārā šaut raķetes.... bet izrādās ka angļu svētki tīri labi tiek nomantoti arī citās ex-angļu kolonijās - tai skaitā Jaunzēlandē. Jaunzēlandē tā nav brīvdiena, bet nu tas netraucē visiem šo notikumu svinēt. Es protams par šo visu zināju tik pat daudz cik Jūs (pirms izlasījāt šo stāstu), tāpēc mani paņēma uz pārsteigumu, ka vienu vakaru vienkārši sākās salūts. Tā nu es tiku pie novembra salūta, pat neesot Latvijā :)
Vienā no novembra pirmdienām bija - strādnieku diena - svinamā diena - brīva.

Noskaidroju, ka Jaunzēlandē fireworks pārdot ir aizliegts. Izņēmums ir kaut kāds skaits dienu pirms Guy Fawkes night. Pilsoņi to izmanto un tad kad sākas tas pāris dienu logs - tad pie daudzām mājām kā arī centrā skatlogos parādās plakāti "get fireworks here" u.t.t - tā nu katrs mēģina kaut ko piepelnīties. Jāņem vērā ka fireworks nedrīkst pārdot arī pirms jaunāgada, tā kā jāiepērk ir jau novembrī ja grib kaut ko šaut decembra beigās. Nu lūk un atšķirība starp mūsu salūtu un šo te crazy Guy Fawks pasākumu ir tā ka tas salūts nekad nebeidzas - tajā vīkendā kad ir šis te datums tad šauj 3 dienas pēc kārtas katru vakaru un nav nekāda specifiska laik cikos sāk... koroče tas ir tā ka šauj un šauj un tu jau sāc tā pierast pie tās sakaņas, ka vairs nemaz to neuztver.

Bija svētdienas diena - pēdējā vīkenda diena pēc tā Guy Fawkes un es biju aizbraucis uz vietējo parku ar domu relaksētā gaisotnē palasīt grāmatu. Tā nu eju uz savu "vietiņu" un pamanu, ka neparasti daudz cilvēku un visi pulcējas. Lieta tāda ka tur pat blakus ir tāds liels regbija stadions nepateikšu precīzi bet ietilpība ļoti liela, jo tas ir atklātais stadions ~50k. Otra lieta kas bija aizdomīga tieši pirms tā satdiona ir tāds paliels pakalns un uz visa tā pakalna smuki nokopts mauriņš... uz tā mauriņa arī cilvēki sasēduši - nu koroč iespaids tāds ka nu tik ies kaut kas vaļā. Nu es protams izdomāju atlikt savu plānu iet uz savu vietiņu un iekārtojos tur pat kur citi uz tā pakalna. Tur arī pavadīju labu laiku lasot grāmatu un vērojot kas apkārt notiek un tad jau stadionā sākās pasākums un tur mūzika un visas lietas un vienā punktā ieradās liels helikopters - pēc notiekošā varēja secināt ka skatītājiem tiek demonstrēts kā darbojas jūrā glābēji, jo kādu no skatītājām laida augšā lejā pa trosēm u.t.t, pēc tam bija moču šovs kaut kāds un kaskadieri - to protams redzēt nevarēja necik, kad iestājās tumšāks laiks pāri žogam varēja jau redzēt to ka tur notiek lāzeršovs un + ķaut kāds agregāts milzīgas liesmas met ārā nu tā ka var redzēt pa lielu gabalu - (5 lielākas liesmas nekā Ramstains pumpēja ārā no uguns lielgabaliem Arēnā Rīga). Kad bija jau pavisam īstā tumsa iestājusies sākās pasākuma nagla - uguņošana.

Nu patiešām šeit vietā būs tas ko vienmēr saku - pēc Rīgai 800 paši zinat kā ir ar tām uguņošanām - katru reizi ejot uz pasākumu zini ka labāk tāpat nebūs. Jo lielāks bija mans šoks, ka šī uguņošana bija vinennozīmīgi labāka - garums bija ~ tāds pats 20+ minūtes - nu bet es biju uz mutes patiešām - mute atkārusies cik skaisti šāva un kādas pauzītes ievēroja un cik dažādas tehnikas - nu nebiju es tādus veidus redzējis un jo vairāk gāja laiks uz priekšu jo vairāk mute palika vaļā neaizvērusies. Pats pārsteidzošākais ka lielākā daļa cilvēku kam es jau nākamajā dienā jautāju nemaz nebija uz to pasākumu aizgājuši (ieskaitot manus nama biedrus un darba kolēģus). Visiem tā attieksme tāda nu jā, tjip tas jau katru gadu notiek un tā... bet priekš manis tas bija nenormāls pārsteigums jo man likās ka vēl ilgi būs jāgaida iekams redzēšu vairāk kā Rīgai 800. Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka viņiem šāda štelle notiek nevis vienā stadionā bet uzreiz vairākos, kā kuru gadu 2,3 stadionos pulcējas cilvēki uz šādu pasākumu - man teica ka centrālajā stadionā visticamāk bija vēl krāšņāks šovs. Ko tur piebilst.

Guy Hawkes tāds normāls kekss iznāk - cilvēki viņu neaizmirsīs - un es ar ne.
Kopsaucējs visam šīs dienas iztirzājumam - nejūtos neko zaudējis, bija gan salūts, gan brīvdiena ;)

Sumārijs kind of

Saprotu ka neizdosies man visas lietas aprakstīt detalizēti kas līdz šim ir notikušas tāpēc nolēmu mest idejai mieru un vienkārši sasummēšu visu kopā. Un pēc tam (turpmāk) rakstīšu par kādu konkrētu notikumu vai novērojumu(miem) kas bijuši būs tā lai sanāk īsāk un ir vieglāk pieiet tai lasīšanai - lai Jums dārgie lasītāji nav mani lielie garie blāķi jālasa. Tad nu mans sumārijs:

Darbs

Kā jau minēju ātri vien sāku meklēt darbu. Un aktīvā darba meklēšanas man bija tikai 1.5 dienas. Tas ir sēdēju internetā un pieteicos uz interesējošiem amatiem, bet lieta tāda, ka tos sludinājumus parasti izliek rekrutēšanas aģentūras nevis patiesie darba devēji. Tā nu beigās Tev vienkārši zvana no kantora tāda, kantora šitāda un aicina uz iekšējām darba aģentūru intervijām tā nu eju un runājos sākumā ar to darba aģentu un pēc tam šis tad sāk meklēt un piedāvāt kaut kādus darbus. Pēc tam attiecīgi ja darbs tiek atrasts un darbinieks pieņemts tas aģents piestāda rēķinu no darba devēja. Sanāk baigi šiki es tikai 1 dienu pavadīju aktīvos darba meklējumos un pēc tam jau process bija ievirzījies un man vienkārši zvanīja un piedāvāja iet uz vienu interviju uz otru. Beigās sasumējās daudz tās intervijas 4 ar aģentiem un vēl 3 vienā no kompānijām kurā reāli pieteicos un vēl 4 intervijas citā kompānijā. Koroče pašas firmas pret jaunu darbinieku pieņemšanu attiecas ļoti nopietni. Prasīja man diplomu rādīt un vidējo atzīmi un daudz visāda teorija bija jāatstāsta. Tā man tieši viens mēnesis pagāja iekams dabūju darbu. Strādāju mazā kantorī - mēs esam tikai 7 cilvēki tur. Darbs atrodas tieši uz pilsētas centra robežas nu tas ir tā kā iedomājieties kaut kur kur būtu līdz brīvības piemineklim jāiet 20 min ar kājām. Šeit likumi tādi - ja tu strādā kantorī kur ir mazāk par 20 cilvēkiem, tad pirmo 3 mēnešu laikā Tevi var atlaist salīdzinoši viegli - tjip pārbaudes laiks, bet ja tu strādā lielākā firmā tad faktiski pārbaudes laika nav.
Attāluma ziņā lielas man izmaiņas. Rīgā es pārgāju pāri ielai un biju darbā, šeit man sanāk līdz darbam tiešām ievērojams gabals. Kad braukāju ar autobusu man aizgāja vairāk kā stunda ceļā, bet tagad ar auto ja tieku pirms sastrēgumiem tad varu tikt pa 18 minūtēm... iemesls tam ir tāds, ka 85% no pavadītā laika ceļā es varu maukt uz 100 km/h

Vietas

Pirmā mēneša laikā kad bija vairāk laika biju apskatīt dažas no vietām.
Njā nebiju vairāk kā mēnesī šīs bildes redzējis, tagad paskatos un saprotu ka tajās bildēs NEKO nevar redzēt no tā cik tas patiesībā izskatījās satriecoši.
Ringitoto

Devenport
Auklandes muzejs... ar bildēšanu neaizrāvos tikai dažas bildes

pārējo citreiz nav man vēl citas bildes sakārtotas


Nakts dzīve

3šdienas ir dienas kad cilvēki pamet mājas un iziet ielās - Rīgā tomēr iznāk loģiskāk ka tās ir ceturtdienas, jo kā nekā ceturtdiena ir mazā piektdiena - bet šeit par to neviens nav dzirdējis, šeit nez kāpēc trešdienas. Faktiski tas ir vairāk tāds studentu vakars. Klubi šeit ir tādi salīdzinoši mazi... nav faktiski vietas kur ir vairākas zāles - man teica ka esot kaut kur vieta ar 2 zālēm un tas arī viss. Pārsvarā viss ir tāds vienā stāvā orientēts. Cilvēki dzer diezgan maz! Protams par cik visa iedzīvotāju masa dzīvo privātmājās. Populāri ir māju party. Kamēr biju šeit pie mums jau pāris notika... domāju vasarā būs vēl populārāk. Nakts dzīve sākas pat vēlāk nekā Rīgā pilnīgi pretstatā Londonai. Vēl 23.30 klubs tukšs un tad ap 00 mazliet sāk kaut kas pildīties. Ir arī vietas kas tā arī saucas 24/7 tur tad savācās vēl tauta pēc tam kad ap 6/7 jau citas vietas veras ciet. Jautāju vai sezonas laikā ir tā ka tūristu ir pilna pilsēta un arī pa vakariem vai tie salien klubos? Un atbilde ir nē... viņus tā nemana - laikam uz NZ neviens īsti nebrauc, lai uzturētos pilsētā. Uz ielām vakaros var redzēt tādas vairāk nestandartas lietas kā piemēram transfestīti ... generally cilvēki ir tādi atvērti un vispār man patīk valda laba atpūtas atmosfēra - tas ir savādāk kā Rīgā, daudz vairāk smaidu un daudz mazāk individuālisma. Salīdzinoši ļoti maz cilvēku, kas smēķē

Pārējais

Nu tā tagad viss iegājis tādā vairāk vai mazāk ritmā. Esmu iepircis auto. Esmu atradis basketbola komandu. Sāk parādīties paziņas. Šajā vīkendā sāku iepirkt ūdens sporta ekipējumu tā kā domājams drīzumā sākšu darīt kaut ko dēļ kā šurp lielākā vai mazākā mērā braucu.
Laiks ārā sāk palikt pavisam patīkams. Kā jau laikam iepriekš minēju lielākā problēma bija vienmēr tie rīti kad piecelies no gultas un ir drēgns, bet tagad tas izgaist pamazām... runā ka Auklandē ir gaaara vasara. Tā kā man prieks par to. Faktiski jau vissu pavasari arī bija silts tikai tie vakari un rīti iegrieza. Pēdējā laikā neesmu manīji nevienu koku bez lapām, iepriekš tā sajūta bija dīvaina - nu piemēram kad bija pavasara sākums varēja redzēt daudzus kokus bez lapām bet tajā pašā laikā blakus ir citi koki kas ir zaļi, piemēram palmas un citi... tad tā jocīgi

Citas sajūtas un Stīvs.

Tieši šobrīd jūtos kā liela piedzīvojuma priekšā - saraksts ar lietām kuras gribu paveikt tik daudzkārt pārsniedz pieejamo laika apjomu, ka šķiet TV ekrānu es vēl ilgi neredzēšu un tas ir labi. Kaut kad pavisam drīz sākšu iet uz baseinu. Iemesls? Vienā no māju tusiņiem runāju ar džeku vārdā Stīvs tā nu viskaut ko spriedām un tad paspruka viņam frāze "I used to surf" un es tāds paga pag kā tad tā vai tad tā nav lieta ko ja sāk tad dara visu dzīvi ? Un viņš tāds "well I nearly died, so I quit" ... un tad sākās daļa par kuru es nekā nezināju nu vismaz tādā mērā neapzinājos... izrādās sērfošana ir pat ļoti bīstama. Šeit ir tādas straumes kas tevi nes iekšā jūrā un kas ir ļoti spēcīgas. Viens no stāstiem. Meitenīte slīka un krastā bija viens no jaunzēlandes regbija izlases spēlētājiem ... atcerieties All blacks bildi Jums rādīju? Nu tad tāda tipa vīrs ar daudz spēku un izturību... viņš to redzējis metās iekšā glābt to meiteni un stāsts beidzās ar to ka viņam pietika spēka lai meiteni izglābtu bet pats viņš "aizgāja" viņu meklēja vairākas nedēļas bet tā arī neatrada... tad tik spēcīgas tās straumes ir. Un kāpēc es šo stāstu tāpēc, ka lai varētu sērfot ir jāmāk labi peldēt kā izrādās ... tā nu esmu iedomājies tagad piestaigāt regulāri uz baseinu... redzēs kā ies. Tā nu pietiks man gulēt laiks.

Par sākumu

Pirmais rīts pamodos no skaņām – kas tās par skaņām? Putnu balsis, koris. Atmiņas no reizēm, kad piecelies un esi kādā mītnē, kas atrodas mežmalā. Tiešām iznāk, ka es esmu pilsētā, bet tajā pašā laikā guļu es kā laukos – nekādas mašīnas vai kas tamlīdzīgs – te ir mierīgi un izejot pagalmā redzu kokus. 

Bet nu vispār šodienas raksts ir par ko citu.Visi iepriekšējie raksti bija ļoti daudz sarakstīti laikā kad tas patiešām notika, man bija tādi kā uzmetumi, bet pēc tam beidzās iedvesma ražot uzmetumus un tā nu tagad viss nākamais top jau no atmiņām atskatoties atpakaļ no šodienas... tā arī to uztvertie

Iemītnieki.

Šajā mājā man ir 3 mājasbiedri - Vikija, Šeins un Tifānija. Vikija un Šeins ir pārītis – viņi okupē vienu no guļamistabām un viņiem ir sava vanasistaba. Attiecīgi mums ar Tifāniju jādalās ar otru vanasistabu. Mazliet par katru no iemītniekiem.

Tifānija – viņa ir Vikijas māsa. Man ar viņu sanāk ļoti maz kontakta, jo viņa visu laiku ir noslēgusies savā istabā un vainu skatās seriālus, filmas vai arī spēlē online spēles. Viņa nekad negatavo – pārtiek no gatavās pārtikas. Tobiš viņas gatavošana ir tāda – izvelk no saldētavas cīsiņus ieliek mikrenē nu vai ko citu sasaldētu ieliek cepeškrāsnī – tas arī viss. Kad reiz sanāca ieskatīties viņas istabā, man gandrīz acis izkrita ārā – es gribēju uztaisīt bildi, lai jūs noticētu, bet tas likās neētiski tāpēc mēģinu to aprakstīt – istabā ir viena liela gulta pie gultas cik vien tuvu var piebīdīts lielais televizors un dators pieslēgts pie tā televizora. Tālāk kaut kur pa zemi mētājas pāris pudeles, bundžiņas, visur mētājās drēbes tā, ka viss pilnībā pārbāzts ar drēbēm, nemazgātas drēbes izmētātas visur, reāli lai tiktu līdz tai gultai ir jālec pāri drēbju kaudzēm. Ko te piebilst?

Tifānija un Šeins ir gandrīz tikpat nekārtīgi, ar atšķirību, ka viņi šo nekārtību rada visā mājā - visās istabās. Reiz bija tāda epizode, kad viņi abi kādas stundas 4ras vāca un tīrīja visu māju. Es biju šokā – pēc tā pasākuma māja izskatījās tīri dzīvojama, pat ļoti labi izskatījās. Un izrādās iemesls tam bij tāds, ka ciemos atbrauca vecāki un palika šeit uz 2 dienām. Pēc vecāku aizbraukšanas viņiem vajadzēja precīzi vienu nedēļu, lai viss atkal nostātos savās vietās – nekārtībā. Vikija un Šeins katru dienu skatās apmēram 2 līdz 3 filmas un seriālus. KATRU dienu bez izņēmuma. Principiāli lielākā atšķirība no Tifānijas ir tā, ka viņi abi itin bieži kaut ko gatavo virtuvē – dažreiz pat kaut ko tīri sakarīgu, viņi arī bieži man palīdz ar padomiem kā ko labāk gatavot. Šeinam laikam šajā mājā atšķirībā no pārējiem ir dažas citas nodarbes – Šeins reizi nedēļā (ja nenoslinko) iet ekspedīcijā uz mežu – tas saucas bushwalk ... nu viņš sver vismaz 3 reizes vairāk nekā būtu pieklājīgi, tāpēc tas viņam nāk par labu, starp citu es neminēju? Šajā mājā visi sver vismaz 3 reizes vairāk nekā pienāktos. Tā kur es paliku? Nu jā bushwalk – vispār garš stāsts – sanāca man pašam arī izmēģināt, bet to es citreizīt izstāstīšu. Vēl Šeins kopj savu dārziņu – turpat aiz mājas iekopis tādus šādus dārzeņus un pa vakariem tos aplaista. Pagaidām gan nekas tur neaug jo to viņš ir tikai nupat pasācis darīt. Šeinam ir interesanta profesija – viņš nodarbojas ar skolotājiem. Nodarbojas šajā kontekstā nozīmē – runā un mierina viņus, kā arī otras iesaistītās puses. Runa ir par konfliktiem. Viņš - tāds kā vidutājs. Strādā viņš arodbiedrībā, precīzāk, skolotāju arodbiedrībā tā kā viņam katru dienu nākas saskarties ar trakiem skolotājiem – protams lielākā daļa skolotāju ir ok, bet viņš redz tikai sliktos (problemātiskos), jo tā ir tā viņa specializācija. Citreiz viņš man stāsta, ka viņam jāiet pestīt ārā skolotājs, kas iesitis kādam bērnam, citreiz atkal kāds pieķerts dzērumā jau pēc 3ešā brīdinājuma u.t.t. – dažreiz viņš aiziet mājās ātrāk un pabeidz savu darba dienu jau mājās - pa telefonu – ir reāli interesanti paklausīties kā viņš politiski korekti sarunājas ar skolotājiem, kas otrā pusē klausulei viņam brauc virsū vai bļauj vai tamlīdzīgi. Vikija strādā New Zealand Air par telefonu centrāles menedžeri (naktīs) un Tifānija Vodofonā strādā – bet kā jau teicu man ar viņu sarunas ir tikai čau/čau, labrīt/labrīt.

Sociālā dzīve

Abi gan Vikija, gan Šeins ir ļoti atvērti un pretimnākoši un ar viņiem es jebkurā laikā varu parunāties, precīzāk parasti mēs iebrienam jau diskusijās. Līdz šim šajā mājā ir bijuši 2 tusiņi un vēl bija viena epizode kad mēs braucām ārā „ciemos”. Tā kā laikam jau izvēle par palikšanu pie kāda bija pareizā, jo vismaz ir prakse runāties un nav garlaicīgi.

Pirmās dienas.

Faktiski pirmais ko darīju – vienkārši braucu uz centru un staigāju pa ielām. Nu ne jau tā bezmērķīgi galīgi – tādas lietas kā nopirkt publiskā transporta kartiņu mēnesim, aiziet uz tūrisma informācijas centru, pasēdēt Starbucks slavenajos, tālāk šopings – cik daudz visādu sīkumu vajag nopirkt ... drēbes siltākas – to pašu merino ko jums minēju gribējās ieprovēt – ieprovēju satriecoši labs materiāls, bet dārgs maita... ja nopērc kaut ko, tad drēbei klāt ir piestiprināts kods – to var ievadīt internetā un redzēt no kuras aitas to vilnu cirpa... nu nē smejos tak... var redzēt no kura NZ reģiona tā aita nāca. Tad vēl formalitātes – nodokļu maksātāja numurs jānokārto, 18+ kartiņa (par to stāsts citreiz), mobilajam pieslēgums, bankā Visa karte (arī stāsts citreiz)...

Nostāja

Nostāja - idejiskā, man bija attiekties pret visu notiekošo tā it kā es esmu atvaļinājumā - visu darīt lēnu garu, nesteidzoties atpūsties, neskriet - aptvert un uztvert apkārt notiekošo pilsētas rosmi. Tā nu katru dienu, vai katru otro devos uz centru ar domu kārtot lietas, iepirkt kādas mantas un paralēli atpūsties tā, pirmajās nedēļās izbraucu arī vairākos tūrisma ceļojumos, par tiem tad vēlāk. Visu šo attieksmi/nostāju man neizdevās uzturēt nezcik ilgi... pagājušonedēļ gadījās man te tāda saruna ar vienu zinošu cilvēku un viņš man pateica to, par ko biju jau pats pārliecinājies - ir vai nu darbs, vai atvaļinājums ... pa vidu būt ir grūti! Un tā arī notika, man īsti nesanāca tā atlaist un braukāt apkārt pa šīs pilsētas reģionu un tērēt naudu - darīt un redzēt šeit ir ticiet ļoti daudz ko - atrakcijas pilsētā un apkārt esošajā teritorijā ir masa, bet es, biju vien dažos nelielos izbraucienos un ātri sapratu, ka jāmeklē darbs un pa fikso - tā nu ātri vien pārslēdzos uz aktīvu mācīšanās režīmu un pasīvu (par to vēlāk) darba meklēšanas režīmu - un tad jau ārā vien izbraucu pa retam.