Kreisā puse

Kā jau pēc virsraksta nevarat neko noprast šoreiz man uznāca iedvesma pastāstīt šai inteliģentajai auditorijas par tēmu "satiksme".


Nu iesākumam jau jāsaka, ka nav noslēpums, ka Jaunzēlāndē braukā pa nepareizo ielas pusi, konkrētāk - kreiso. Intereses pēc uzmeklēju informāciju par to kur tad vēl brauc nepareizi?

New Zealand, Australia, Brunei, Bangladesh, Fiji, Great Britain, Hong Kong, India, Indonesia, Ireland, Japan, Malaysia, Macau, Pakistan, PNG, South Africa, Singapore, Sri Lanka, Tonga, Thailand, Zimbabwe and Zambia.

Diezgan daudz - man kaut kā likās ka ir tikai 4 valstis kur šitā darās, bet redz kā izrādās!

Kā tad man ar šo netradicionālo braukāšanu veicies?


Kad ierados šeit, tad ātri vien sapratu, ka, lai varētu funkcionēt labākā, augstākā līmenī, man steidzami vajag iemantot sabiedriskajam transportam alternatīvu pārvietošanās līdzeklī. Tā nu diezgan fiksi tiku pie diezgan glauna divriteņa, kuru iepirktu aukcionā lietotu - toreiz man vienīgā motivācija, bija pārvietošanās brīvība un iespēja nokļūt līdz vietām ātrāk un nemeklējot autobusu sarakstu. Maz vēl es tajā brīdī zināju, bet noskaidrojās vēlāk, ka visam tam riteņbraukšanas pasākumam bija vēl viens labs blakus efekts, proti, es jau nebraukāju pa trotuāriem ar to riteni, bet gan braucu kā normālam statiksmes dalībniekam pieklājas tieši pa ielu - līdz ar to biju spiests jau sākt pierast pie vietējās loģikas un visa tā pirmā tizlā ņemšanā ar iebraukšanu nepareizā ielas pusē man faktiski norisinājās uz riteņa... tā nu ar riteni izbraukājies vairāk kā mēnesi biju guvis jau lielu daļu nepieciešamo iemaņu orientēties telpā, es gribēju, teikt orientētie uz ielas.


Otrais solis, kas arī vēlāk izrādījās ļoti pareizs, iekļāva vietējās autoskolas uzmeklēšanu - izlēmu parakstīties uz vienu braukšanas nodarbību. Nu toreiz tas likās vērtīgi... jo vēl nestrādāju un sapratu ka labāk to izdarīt tagad kamēr ir laiks nekā mēģināt to iespīlēt savā nedēļā pēc tam, kad jau īstā dzīve sākusies.


Nupat izraku savas piezīmes - un tur rakstīts, ka notika tas 23 septembrī. Izklausās ticami. Tātad 23 septembrī es mācījos braukt pa nepareizo ielas pusi. Īstenībā ideāli atceros visu to notikumu - sarunājis biju telefoniski, ka instruktors piebrauks pie manas mājas - ērti! Sapazināmies izstāstīju viņam savu plānu, ka tjipa māku braukt, bet tomēr nemāku un mana ideja bija aizbraukt līdz pilsētas centram un atpakaļ, tā lai man būtu komfortabli pēc tam ar savu auto braukt pa to pašu maršrutu. Njā plāns izgāzās! Kāpēc? Nu izrādījās ka atrodoties salona otrā pusē - tobiš labajā arī visas kontroles ir otrā pusē (vismaz japāņu mašīnām) pilnīgi katrā pagriezienā es pirms pagrieziena ieslēdzu logu tīrītājus - un tā kustība tik dziļi iestrādājusies muskuļu atmiņā, ka tiešām grūti pārmācīties. Labi, ka vismaz pedāļus nejaucu, ja viņi samainītu arī pedāļus nu tad būtu vakars pār ezeru. Tā nu plāns mans izgāzās dēļ tā, ka ne uz kādu pilsētu es beigās neaizbraucu jo to vienu stundu man vajadzēja lai pielāgotos tām kontrolēm un ātrumu pārslēgšanai ar kreiso roku... - mani pārsteidza tas cik patiesībā viegli bija pielāgoties braukšanai pa kreiso ielas pusi - tobiš tas īsti nesagādāja nekādas grūtības - kā jau minēju problēma bija tieši operēšanā ar vadīšanas ierīcēm.... Tagad atskatoties uz to visu esmu pārliecināts ka pielāgoties pie nepareizās ielas puses bija tik viegli jo biju jau pa to braukājis ar riteni. Tā nu pēc vienas šīs nodarbības es biju par 500% labāks jaunzēlandes auto vadītājs nekā pirms tam - par cik iecerētais plāns izgāzās, sarunāju vēl vienu nodarbību kur tad man  bija paredzēts braukt uz pilsētu. Tas notika pēc nedēļas un pa nedēļu neko nebiju aizmirsis viss likās tīri dabīgi un pēc 5 minūtēm biju jau ritmā iegājis. Viena nodarbība maksāja 25 Ls, tātad 50 nometu uz šo pieredzi. Bet es uzskatu, ka tas bija vērtīgi, jo - iedomājieties es pērku auto un tagad man tas auto ir jānotestē!! Kā pie velna es būtu spējīgs to izdarīt??? Ha ha tas būtu rēcīgi - iedomājieties iekāpj pircējs pie stūres un īsti nejēdz braukt, problēmas pārslēdzot ātrumus, pie katra pagrieziena aizmirst parādīt pagrieziena indikatoru, bet atceras ieslēgt logu tīrītājus... koroče tas būtu konkrēts NO GO. Kad realitātē man bija jāiet cauri tam pirkšanas procesam, tad jutos tīri droši un varēju vismaz normāli to auto notestēt.


Tiesības


Pirmā lieta, ko izdarīju, lai vispār varētu braukāt - pārtulkoju tiesības. Kā varat iedomāties vajadzēja diezgan pameklēt pirms izdevās atrast pakalpojumu sniedzēju kas tulko no latviešu valodas... ieteikums - ja grasāties doties uz šejieni paceļot - nemēģiniet to vadītāja apliecības tulkošanu darīt latvijā, jo tam nebūs nekāda spēka - tas ir jādara šeit uz vietām, jo viņi to tulko uz speciālas šejienes CSDD direkcijas apstiprinātas blankas.


Ja vien es būtu no kādas no šīm valstīm:
Australia, Austria, Belgium, Canada, Denmark, Finland, France, Germany, Greece, Ireland, Italy, Luxembourg, the Netherlands, Norway, Portugal, South Africa, Spain, Sweden, Switzerland, the United Kingdom or the United States of America.


Tad es varētu vienkārši nokonvertēt manas tiesības uz šejienes tiesībām un pilna laime, bet tas nav mans gadījums tāpēc iznāk, ka šeit es esmu esmu legāls braucējs tik vien kā 12 mēnešus kopš iebraukšanas brīža, pēc tam manas tiesības vairs nav derīgas :( nāksies iet cauri visai teorijas un braukšanas eksāmeniem, kuri man stāsta šeit esot baigi strikti. (sāku pie sevis skaitīt) iznāk, ka man vēl 8+ mēneši paliek.


Vispār ar tiesībām viņiem šeit ir interesanti. Viņiem tās dalās 3 veidos - zaļās, dzeltenās un zilās.


Īstā manta ko vajag ir zaļās tiesības, ja tev ir, piemēram, dzeltenās, tad švakāk - Tu nedrīksti viens pats braukāt pēc pieciem vakarā un arī no rīta var sākt braukt tikai no 10tiem, pārējos laikos vari braukāt. Savukārt ja Tev ir zilās tiesības, tad Tu galīgi neesi cilvēks un var braukt tikai tad, ja kāds pieredzējis vadītājs tev blakus. Arī ar dzeltenajām var braukāt neatļautajos laikos tad ja kāds ir blakus. Vēl viena nianse ja tev ir zilās vai dzeltenās tiesības Tev par pasažieriem var būt tikai precētais partneris (vīrs/sieva) un bērni.


Itkā diezgan samudžināts, bet ja tā padomā tad šī sistēma ir sakarīgāka nekā mūsējā.
Tātad lai transformētos no ne-cilvēka uz cilvēku pa priekšu ir jādabū zilās tiesības


Bez zilajām tiesībām Tu nevari sēsties pie stūres vispār.
Zilās var dabūt tikai no 15 un, ja esi nokārtojis teoriju! Tātad bez teorijas nekādi, kas ir pat ļoti loģiski.
Tad kad esi ticis pie zilajām, tad tikai pēc 6 mēnešiem vari tikt pie Dzeltenajām un arī ar nosacījumu, ka esi nokārtojis braukšanas testu - tobiš braukt viens pats vari tikai tad!
Nu un tad jau lai tiktu pie Zaļajām tiesībām ir jāpaiet laikam, līdz 25 gadi 18 mēneši, pēc 25 - seši mēneši.


Starp citu praktiskai braukšanas tests notiek nevis CSDD auģikā, bet gan paša mašīnā. Tu piebrauc pie iestādes un - eksaminators iekāpj tavā auto... kas liekas bišķ savādi, jo tak eksaminatoram nav nekādas kontroles pār situāciju un principā viņš riskē kāpjot iekšā auto!


Satiksmes organizācija


Es atrodu, ka šeit daudzas lietas ir noorganizētas baigi loģiski. Īsti neesmu iebraucis kā tieši darbojas uguņi luksoforos, bet kaut kā iznāk ka viss krustojums tiek vienmēr vienmērīgi noslogots - nu ir sajūta ka viss darbojas tā kā tam būtu jādarbojas. 


Dažās vietās esmu ievērojis ir īsā cikla luksofori - tas ir iedegas zaļais un uzreiz pēc sekundes ir sarkanais, pēc tam akatl pēc sekundes zaļais - tādā veidā regulē auto plūsmu sastrēguma stundu laikos... piemēram, kad notiek uzbraukšana uz lielceļa.


Pa lielceļu var gāzt uz 100 - reāli 110! Vispār lielceļi ir baigā manta. Te Auklandē viņi iet cauri pilsētai visos virzienos - un protams tas nenormāli palīdz atvieglot satiksmi - lielas masas ar automašīnām ātri var tikt prom no pilsētas visos virzienos... piemēram es bēgu prom no darba pirms satrēgumiem plkst 16tos - šeit uzņēmu draņķīgas kvalitātes telefonvideo kas nosedz 1/3 no mana ceļa uz mājām... man iznāk ka praktiski 80% ceļa pavadu uz lielceļa ... faktiski pateicoties lielceļam attāluma ziņā ievērojamu gabalu no mājām līdz darbam es paveicu nieka 20-25 minūtēs. Šajā video varat redzēt arī kā joslas savā starpā nodalītas visā garumā ar tādām pumpiņām.. .tjipa tiko kā maini joslu (ja nu nejauši) tā uzreizi var just un mašīna vibrē. Kreisajā pusē arī varēsiet iespējams pamanīt ka visā šīs maģistrāles garumā ierīkots riteņbraucēju celiņš kas nodalīts ar žogu.

Interesanti ir tas ka satiksmē ļoti daudz tiek lietoti apļveida kustības krustojumi ... un tagad es saprotu kāpēc tā ir - tas nenormāli atvieglo to plūsmu - kāpēc lai ierobežotu satiksmi ar luksoforiem, ja var ļaut vadītājiem pašiem regulēt to plūsmu atkarībā no kura virziena cik daudz auto nāk - tas ir tieši tas ko paveci šie apļi... .tie nav tādi milzīgi apļi bet gan 1 max 2 joslu variants... nu man reāli patīk.


Ja tu uzbrauc uz apļa, tad nobraucot no apļa tev nav obligāti jābrauc ar BMW lai varētu nogriezties no apļa no otrās joslas... redz kur bilde

tātad ja tu esi zilais badītājs vari droši braukt nost no apļa arī no otrās joslas... ja esi sarkanais un esi ieņēmis malējo joslu tad tev ir obligāti jānogriežas... reāli arī uz ceļa tur kur stāv sarkanais auto būs bulta kas norāda ka šī josla domāta tikai tam lai nogrieztos pirmajā vai otrajā izejā.... kaut kā tā.


vēl viena satiksmes organizācijas fīča ir tas, ka visur kur iespējams tiek nodrošināta iespēja nogriezties negaidot uz luksoforu. Paņemam par piemēru duntes ielas skanstes/upes ielas krustojumu. Iedomājieties, ka Jūs braucat kā norādīts sarkanās bultas virzienā, gribat nogriezties pa labi uz duntes ielas... kāpēc vajadzīgs apvilktais luksofors?

Vai nebūtu loģiskāk ļaut tai plūsmai nogriezties pa labi cik vien uziet un vienkārši uzlikt tur trijstūri?
Ok sāksim jau ar to ka lielākā daļa krustojumu Rīgā nemaz nav tik advancēti un aprīkoti ar speciālu pa labi nogriešanās vietu... bet šeit tāda štelle ir katrā daudz maz lielā krustojumā! Un vienmēr var tikt pa labi (nu šeit tas ir pa kreisi), ja neviena mašīna nebrauc... un tas ir traki ērti... jo praktiski Tev bieži nav bezjēdzīgi jāgaida!


Kultūra uz ceļa!


Par jaunzēlandiešiem saka, ka viņi ir draudzīgi cilvēki iekams iekāpj savos auto... un tad viņi paliek agresīvi un nedraudzīgi - tā nu man atlika to pārbadīt. Es uz to noskatījos ar zināmu skepsi un domāju nu ok cik tad nedraudzīgi un nikni jūs esat uz ceļiem... tad kad reāli lietas nonāca līdz notestēšanai izrādījās, ka tādiem post soviet braukšanas skolu izgājušiem cilvēciņiem kā mēs braukāšana šeit ir kā pastaiga parkā .... reāli viņi te raustās un uz ceļiem ir nedroši... ja es kādam dodu ceļu, tad paiet labs laiciņš kamēr viņš saņemas tiešām izbraukt man priekšā, tajā pašā situācijā latvijā pat iesācējs to būt izdarījis ātrāk. Īsāk sakot pat neagresīvam braucējam šeit braukt ļoti viegli, tādējādi es pilnībā atspēkoju to teicienu par agresīviem jaunzēlandiešiem. 


Viena lieta gan - ļoti reti kad izdosies ieraudzīt, kad kāds tev pamidžinās ar avārijas uguņiem. Tas vienkārši notiek reeeeti!


Apskatīsim vienu maksimāli jocīgu noteikumu.


Tāks es tagad runāju no Latvijas labās puses satiksmes perspektīvas - iedomājies Tu brauc pa galveno ielu un gribi nogriezties pa labi un tev pretī brauc auto, kas grib nogriezties pa kreisi - itkā jūs abi esat uz galvenā ceļa un abi gribat nogriezties - skaidrs ka tas kam vienkārši atliek pagriezt pa labi brauks pirmais un tam kam patiesībā jāšķērso pretējā brauktuves puse nogriezīsies otrais - bet šie tas ir otrādi... absurds!!!


Tagad mēģiniet sagriezt domāšanu uz kreisās puses braukšanas perspektīvu...

Tāpati situācija kuru es aprakstīju tikai jaunzēlandes variantā ... smagais brauc un grib tikt pa kreisi.. .viņam nekas netraucē to izdarīt, BET noteikumi paredz ka viņam jāapstājas un pa priekšu jāpalaiž sarakanais!


Nu vai nav dīvaini?


Vēstures annāles stāsta ka savā laikā šo štelli ieviesa austrālijā un uzreiz pēc tam arī jaunzēlandē, bet stāsta turpinājumā austrāliešiem ātri pieleca ka tas ir sviests un viņi ātri vien no tā atteicās, bet jaunzēlandieši turpināja to lietot un tagad ir tā ka nevienam šis noteikums nepatīk un valdībā ir iesniegtas prasības to atcelt un tjipa taisās to darīt, bet baigi baidās... ka pēc tik ilgiem gadiem kad tas ticis leitots, ja tagad to izmainīs tad tas varētu radīt daudz problēmu...


Promilles


Pirmkārt jau dikti aizdomīgi liekas tas, ka nevienam kam es jautāju nav poņas cik tad īsti var dzert pirms brauc... nu nav poņas cipariskā veidā... visi saka - nu tu vari izdzert 2 vīna glāzes vai divus alus - tādā garā, bet nu tas tāds stiepts jēdziens. Sapratu es vēlāk kāpēc ir tā, ka neviens īsti nezina - jo neviens par to īpaši nedomā, viņiem tādi reidi kā mums piektdienās un sestdienās īsti nav un iespēja ka tevi apturēs diezgan niecīga. Tā nu beigās es pats aizrakos līdz patiesībai - un patiesības interesanta - tātad 0.4 promilles elpas testā vai arī 0.8 promilles asins testā. Te protams pilnīgi nav skaidrs kāpēc tāda atšķirība? Tad izrādās process viņiem sekojošs. Kad tevi aptur sākumā iedod iepūst - ja aparāts parāda, ka pāri 0.4, tad viņi zina ka esi dzēris. Lai tiešām pārliecinātos ka esi dzēris tev iedod iepūst kaut kādā maisiņā kas piepildīts ar kristālveidīgām granulām - tas skaitās daudz precīzāks tests - tad ja granullas iekrāsojas zilā krāsā tad tu esi ķezā un tas nozīmē ka esi dzēris pāri 0.4 - tālāk Tev ir obligāti jābrauc uz labaratoriju taisīt asins analīzi - tad nu tur iestājas tas 0.8 limits - ja atklājas ka ir pāri 0.8, tad ir lielas problēmas, ja 0.79, tad vari braukt mājās... kaut kā tā.


Viena lieta ko es atrodu par mazliet bīstamu ir tas ka daži no skatiem kurus tu redzi braucot ir tik satriecoši, ka tev gribas apturēt auto un izkāpt lai to izbaudītu, bet nedrīkst ... jo tas parasti ir uz lielceļa un tur tu nekādi nevari apstāties un tad iznāk ka es braucu un skatos ārā uz to satriecošo skatu un tad katru mirkli atpakaļ uz ceļu un tā... skaidrs ka mēģinu to nedarīt... bet nu pirmo reizi kad nokļūstu jaunā vietā nu nevar nepaskatīties... piemēram satriecošs skats paveras kad brauc pāri vietējam "vanšiniekam" - pamēģināju atrast kādu bildi, nu tā švaki ir un nevar šeit arī redzēt to skatu tik labi, bet nu vismaz kaut kas tuvu tam... tikai ūdens ir daudz zilāks un arī tas skats nav tik pietuvināts bet gan vairāk kā tāda liela panorāma ... šeit ir tikai maziņš gabaliņš no tās...

Nobeigumā par ceļu kvalitāti... nu manas cerības absolūti attaisnojās. Šeit var meklēt un braukt ekspedīcijās lai atrastu bedri uz ceļa! Nekādas izvairīšanās no bedrēm vai lūkām... ielas vienkārši nejēdzīgi perfektā stāvoklī. Smieklīgākais, ka nesen piedzīvoju sekojošu pārsteigumu - neibju kādu laiciņu braucis pa vienu no īsajiem ceļiem nu reiz uzbraucu un skatos o wow viss segums noņemts tai ielai un uzlikts seguma apakšējais slānis - šoks man radās tāpēc, ka es biju 100% pārliecināts ka tas ceļš kas tur bija bija pilnīgi normālā stāvoklī nu ne pirmā svaiguma bet pilnīgi braucams un ok un tā bija tāda maziņa nesvarīga ieliņa ... nu un tagad sanāk ka to ielu vienkārši pārtaisa jo acīmredzot nav bijusi pietiekoši perfekta!


Ok tad jau citreiz!

18tais & Guy Fawkes

Hey! Iet baigi aizņemti, tāpēc iepriekšējā vīkendā neko tā arī neierakstīju.
Šodien arī nav laika, bet nu kaut ko mazliet iedrukāšu.

Viens no lasītājiem man raksta šādi
"Kā 18.novembri atzīmējāt? Vai Jaunzēlandes Latviešu Kopienai bija kādi pasākumi ar dziedāšanu, tautas dejām utml.?"

Tā nu es nolēmu atbildēt publiski.

Ja godīgi šogad man bija ļoti laba iespēja "nespeciāli" palaist garām 18.to novembri vispār! Ar to, ka bija iespēja šeit jāsaprot, ka vienīgais kāpēc es vispār atcerējos, ka ir svētku diena ir tas, ka mana māsiņa (kura vecākā) reiz sen atpakaļ izdomāja piedzimt 18 novembrī. Par cik, kaut kāds iekšējais kalendārs tomēr vienmēr nostrādā un aizmirst dzimšanas dienas ir tā pagrūtāk, es arī atcerējos, ka ir svētki, pretējā gadījumā es točno būtu palaidis garām nemaz nepadomājot. Skumji, bet tā sanāk un izskaidrojums tam vienkāršs - šeit vissa saprašana par mēnešiem ir pilnīgi sagriezusies kājām gaisā - t.i., par cik, nav auksts, nav sajūta, ka ir novembris un, par cik, nav sajūta, ka ir novembris nav arī sajēga, ka tuvojas svētki; vēl jo vairāk par 18to  neviens apkārt nerunā un brīvo dienu ar nepiešķir :) ... tas pats ir par ziemassvētkiem - man cilvēki (vietējie) prasa - ko es taisos darīt Ziemassvētkos? - un es atbildu - bāc nu nav nekādu ziemassvētko ko jūs man te stāstāt - un tad prasu - a cik vēl ir palicis līdz ziemassvētkiem? un pievienoju "what is the chance of getting a snowfall on christams morning exactly?" - tipiski persona kurai jautāju pasmejas un atbild kaut ko tādā garā "as close to zerro as possible" nu jā novirzījos no tēmas.

Turpinot atbildi uz lasītāja pilnīgi par tēmu uzstādīto jautājumu teikšu ka, esmu noskaidrojis, ka Auklandē ir 10 latvieši! Protams viņi visi viens otru pazīst un pēc nostāstiem ir dzirdējuši, ka ir parādījies vēl viens latvietis :) - garš stāsts, bet nu man principā padeva netiešu mājienu, ka būtu laiks jau iepazīties un tā... par cik es tikko sācis strādāt un tik daudz visa kā notiek, tad man tomēr neatradās laiks tam visam - pieņemu, ka kaut kāda kopā sanākšana notika un droši, ka bija jautri. Mans plāns ar šiem cilvēkiem ir sakontaktēt jūnijā tad kad jums būs "garā diena".

Itkā nesaistīta tēma, bet tomēr sanāk, ka saistīta - Guy Fawkes

Cienījamie lasītāji apbruņojieties ar pacietību, centīšos Jums īsumā izstāstīt nedaudz no vēstures. Kā jau saprotat Guy Fawkes - tas ir personāžs. Protams no senākiem laikiem.
Sanāk, ka tieši pirms 205 gadiem Londonā arestēja vīrieti kuram tieši tāds vārds - Guy Fawkes. Noprotu, ka tad kad viņu arestēja viņš saprata, ka sūdi ir lieli, bet domāju, ka vienlīdz patiesi varam apgalvot, ka viņam nebija ne jausmas kā tas ietekmēs notikumus 205 gadus vēlāk. Arestēja viņu tajā naktī kā saka "pa ģelo", jo viņš bija pieteicies līdzīgi domājošo klubiņā, kuru mērķis bija, ne mazāk, ne vairāk kā uzlaist gaisā Lordu palātu (daļa no britu parlamenta). Tā nu objekts, kuru viņš tajā naktī apsargāja - bija daudzas jo daudzas mucas sprāgstvielu, kas bija novietotas attiecīgi zem tās Lordu palātas. Plāns bija vienkāršs - uzspert to visu gaisā nākamajā rītā, kad būtu jāsākās kaut kādai oficiālai parlamenta atklāšanai. Īsumā par šo notikumu vēstures annāles saka, ka tas bija saistīts ar baznīcu un varas dalīšanu (faktiski kā jau viss tajā laika Anglijā), proti, grupiņa provinciālo Angļu katoļu ar šo sprādzienu gribēja nogalināt tajā laikā pie varas esošo Protestantu karali Džemisu 1mo un tas viss ar domu uzreiz pēc tam pie varas stūres piestiķēt katoļu galvu. Tajos laikos tā viņi darījās. Kā jau nojaušat plāns izgāzās dēļ tā paša pēdīgi slavenā sarga, kuru tad apsargājot to mantību arestēja tajā pašā naktī. Nu tad varas iestādes izdomāja visu šo padarīšanu atzīmēt parādot cik veiksmīgi izdevies izglābties no atentāta - beigās angļi dabūja 5. novembri kā brīvdienu... sanāk ka necilais Guy Fawkes ierakstīja savu vārdu vēsturē un visi angļi tagad viņam pateicīgi.

Un tā kāpēc es to visu stāstu? Cik saprotu vēlākos laikos visu šo padarīšanu mazliet transformēja un par cik šis atentāts bija saistīts ar sprāgstvielām, tad tagad katru gadu tajā datumā visi sajūk prātā un iet ārā šaut raķetes.... bet izrādās ka angļu svētki tīri labi tiek nomantoti arī citās ex-angļu kolonijās - tai skaitā Jaunzēlandē. Jaunzēlandē tā nav brīvdiena, bet nu tas netraucē visiem šo notikumu svinēt. Es protams par šo visu zināju tik pat daudz cik Jūs (pirms izlasījāt šo stāstu), tāpēc mani paņēma uz pārsteigumu, ka vienu vakaru vienkārši sākās salūts. Tā nu es tiku pie novembra salūta, pat neesot Latvijā :)
Vienā no novembra pirmdienām bija - strādnieku diena - svinamā diena - brīva.

Noskaidroju, ka Jaunzēlandē fireworks pārdot ir aizliegts. Izņēmums ir kaut kāds skaits dienu pirms Guy Fawkes night. Pilsoņi to izmanto un tad kad sākas tas pāris dienu logs - tad pie daudzām mājām kā arī centrā skatlogos parādās plakāti "get fireworks here" u.t.t - tā nu katrs mēģina kaut ko piepelnīties. Jāņem vērā ka fireworks nedrīkst pārdot arī pirms jaunāgada, tā kā jāiepērk ir jau novembrī ja grib kaut ko šaut decembra beigās. Nu lūk un atšķirība starp mūsu salūtu un šo te crazy Guy Fawks pasākumu ir tā ka tas salūts nekad nebeidzas - tajā vīkendā kad ir šis te datums tad šauj 3 dienas pēc kārtas katru vakaru un nav nekāda specifiska laik cikos sāk... koroče tas ir tā ka šauj un šauj un tu jau sāc tā pierast pie tās sakaņas, ka vairs nemaz to neuztver.

Bija svētdienas diena - pēdējā vīkenda diena pēc tā Guy Fawkes un es biju aizbraucis uz vietējo parku ar domu relaksētā gaisotnē palasīt grāmatu. Tā nu eju uz savu "vietiņu" un pamanu, ka neparasti daudz cilvēku un visi pulcējas. Lieta tāda ka tur pat blakus ir tāds liels regbija stadions nepateikšu precīzi bet ietilpība ļoti liela, jo tas ir atklātais stadions ~50k. Otra lieta kas bija aizdomīga tieši pirms tā satdiona ir tāds paliels pakalns un uz visa tā pakalna smuki nokopts mauriņš... uz tā mauriņa arī cilvēki sasēduši - nu koroč iespaids tāds ka nu tik ies kaut kas vaļā. Nu es protams izdomāju atlikt savu plānu iet uz savu vietiņu un iekārtojos tur pat kur citi uz tā pakalna. Tur arī pavadīju labu laiku lasot grāmatu un vērojot kas apkārt notiek un tad jau stadionā sākās pasākums un tur mūzika un visas lietas un vienā punktā ieradās liels helikopters - pēc notiekošā varēja secināt ka skatītājiem tiek demonstrēts kā darbojas jūrā glābēji, jo kādu no skatītājām laida augšā lejā pa trosēm u.t.t, pēc tam bija moču šovs kaut kāds un kaskadieri - to protams redzēt nevarēja necik, kad iestājās tumšāks laiks pāri žogam varēja jau redzēt to ka tur notiek lāzeršovs un + ķaut kāds agregāts milzīgas liesmas met ārā nu tā ka var redzēt pa lielu gabalu - (5 lielākas liesmas nekā Ramstains pumpēja ārā no uguns lielgabaliem Arēnā Rīga). Kad bija jau pavisam īstā tumsa iestājusies sākās pasākuma nagla - uguņošana.

Nu patiešām šeit vietā būs tas ko vienmēr saku - pēc Rīgai 800 paši zinat kā ir ar tām uguņošanām - katru reizi ejot uz pasākumu zini ka labāk tāpat nebūs. Jo lielāks bija mans šoks, ka šī uguņošana bija vinennozīmīgi labāka - garums bija ~ tāds pats 20+ minūtes - nu bet es biju uz mutes patiešām - mute atkārusies cik skaisti šāva un kādas pauzītes ievēroja un cik dažādas tehnikas - nu nebiju es tādus veidus redzējis un jo vairāk gāja laiks uz priekšu jo vairāk mute palika vaļā neaizvērusies. Pats pārsteidzošākais ka lielākā daļa cilvēku kam es jau nākamajā dienā jautāju nemaz nebija uz to pasākumu aizgājuši (ieskaitot manus nama biedrus un darba kolēģus). Visiem tā attieksme tāda nu jā, tjip tas jau katru gadu notiek un tā... bet priekš manis tas bija nenormāls pārsteigums jo man likās ka vēl ilgi būs jāgaida iekams redzēšu vairāk kā Rīgai 800. Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka viņiem šāda štelle notiek nevis vienā stadionā bet uzreiz vairākos, kā kuru gadu 2,3 stadionos pulcējas cilvēki uz šādu pasākumu - man teica ka centrālajā stadionā visticamāk bija vēl krāšņāks šovs. Ko tur piebilst.

Guy Hawkes tāds normāls kekss iznāk - cilvēki viņu neaizmirsīs - un es ar ne.
Kopsaucējs visam šīs dienas iztirzājumam - nejūtos neko zaudējis, bija gan salūts, gan brīvdiena ;)

Sumārijs kind of

Saprotu ka neizdosies man visas lietas aprakstīt detalizēti kas līdz šim ir notikušas tāpēc nolēmu mest idejai mieru un vienkārši sasummēšu visu kopā. Un pēc tam (turpmāk) rakstīšu par kādu konkrētu notikumu vai novērojumu(miem) kas bijuši būs tā lai sanāk īsāk un ir vieglāk pieiet tai lasīšanai - lai Jums dārgie lasītāji nav mani lielie garie blāķi jālasa. Tad nu mans sumārijs:

Darbs

Kā jau minēju ātri vien sāku meklēt darbu. Un aktīvā darba meklēšanas man bija tikai 1.5 dienas. Tas ir sēdēju internetā un pieteicos uz interesējošiem amatiem, bet lieta tāda, ka tos sludinājumus parasti izliek rekrutēšanas aģentūras nevis patiesie darba devēji. Tā nu beigās Tev vienkārši zvana no kantora tāda, kantora šitāda un aicina uz iekšējām darba aģentūru intervijām tā nu eju un runājos sākumā ar to darba aģentu un pēc tam šis tad sāk meklēt un piedāvāt kaut kādus darbus. Pēc tam attiecīgi ja darbs tiek atrasts un darbinieks pieņemts tas aģents piestāda rēķinu no darba devēja. Sanāk baigi šiki es tikai 1 dienu pavadīju aktīvos darba meklējumos un pēc tam jau process bija ievirzījies un man vienkārši zvanīja un piedāvāja iet uz vienu interviju uz otru. Beigās sasumējās daudz tās intervijas 4 ar aģentiem un vēl 3 vienā no kompānijām kurā reāli pieteicos un vēl 4 intervijas citā kompānijā. Koroče pašas firmas pret jaunu darbinieku pieņemšanu attiecas ļoti nopietni. Prasīja man diplomu rādīt un vidējo atzīmi un daudz visāda teorija bija jāatstāsta. Tā man tieši viens mēnesis pagāja iekams dabūju darbu. Strādāju mazā kantorī - mēs esam tikai 7 cilvēki tur. Darbs atrodas tieši uz pilsētas centra robežas nu tas ir tā kā iedomājieties kaut kur kur būtu līdz brīvības piemineklim jāiet 20 min ar kājām. Šeit likumi tādi - ja tu strādā kantorī kur ir mazāk par 20 cilvēkiem, tad pirmo 3 mēnešu laikā Tevi var atlaist salīdzinoši viegli - tjip pārbaudes laiks, bet ja tu strādā lielākā firmā tad faktiski pārbaudes laika nav.
Attāluma ziņā lielas man izmaiņas. Rīgā es pārgāju pāri ielai un biju darbā, šeit man sanāk līdz darbam tiešām ievērojams gabals. Kad braukāju ar autobusu man aizgāja vairāk kā stunda ceļā, bet tagad ar auto ja tieku pirms sastrēgumiem tad varu tikt pa 18 minūtēm... iemesls tam ir tāds, ka 85% no pavadītā laika ceļā es varu maukt uz 100 km/h

Vietas

Pirmā mēneša laikā kad bija vairāk laika biju apskatīt dažas no vietām.
Njā nebiju vairāk kā mēnesī šīs bildes redzējis, tagad paskatos un saprotu ka tajās bildēs NEKO nevar redzēt no tā cik tas patiesībā izskatījās satriecoši.
Ringitoto

Devenport
Auklandes muzejs... ar bildēšanu neaizrāvos tikai dažas bildes

pārējo citreiz nav man vēl citas bildes sakārtotas


Nakts dzīve

3šdienas ir dienas kad cilvēki pamet mājas un iziet ielās - Rīgā tomēr iznāk loģiskāk ka tās ir ceturtdienas, jo kā nekā ceturtdiena ir mazā piektdiena - bet šeit par to neviens nav dzirdējis, šeit nez kāpēc trešdienas. Faktiski tas ir vairāk tāds studentu vakars. Klubi šeit ir tādi salīdzinoši mazi... nav faktiski vietas kur ir vairākas zāles - man teica ka esot kaut kur vieta ar 2 zālēm un tas arī viss. Pārsvarā viss ir tāds vienā stāvā orientēts. Cilvēki dzer diezgan maz! Protams par cik visa iedzīvotāju masa dzīvo privātmājās. Populāri ir māju party. Kamēr biju šeit pie mums jau pāris notika... domāju vasarā būs vēl populārāk. Nakts dzīve sākas pat vēlāk nekā Rīgā pilnīgi pretstatā Londonai. Vēl 23.30 klubs tukšs un tad ap 00 mazliet sāk kaut kas pildīties. Ir arī vietas kas tā arī saucas 24/7 tur tad savācās vēl tauta pēc tam kad ap 6/7 jau citas vietas veras ciet. Jautāju vai sezonas laikā ir tā ka tūristu ir pilna pilsēta un arī pa vakariem vai tie salien klubos? Un atbilde ir nē... viņus tā nemana - laikam uz NZ neviens īsti nebrauc, lai uzturētos pilsētā. Uz ielām vakaros var redzēt tādas vairāk nestandartas lietas kā piemēram transfestīti ... generally cilvēki ir tādi atvērti un vispār man patīk valda laba atpūtas atmosfēra - tas ir savādāk kā Rīgā, daudz vairāk smaidu un daudz mazāk individuālisma. Salīdzinoši ļoti maz cilvēku, kas smēķē

Pārējais

Nu tā tagad viss iegājis tādā vairāk vai mazāk ritmā. Esmu iepircis auto. Esmu atradis basketbola komandu. Sāk parādīties paziņas. Šajā vīkendā sāku iepirkt ūdens sporta ekipējumu tā kā domājams drīzumā sākšu darīt kaut ko dēļ kā šurp lielākā vai mazākā mērā braucu.
Laiks ārā sāk palikt pavisam patīkams. Kā jau laikam iepriekš minēju lielākā problēma bija vienmēr tie rīti kad piecelies no gultas un ir drēgns, bet tagad tas izgaist pamazām... runā ka Auklandē ir gaaara vasara. Tā kā man prieks par to. Faktiski jau vissu pavasari arī bija silts tikai tie vakari un rīti iegrieza. Pēdējā laikā neesmu manīji nevienu koku bez lapām, iepriekš tā sajūta bija dīvaina - nu piemēram kad bija pavasara sākums varēja redzēt daudzus kokus bez lapām bet tajā pašā laikā blakus ir citi koki kas ir zaļi, piemēram palmas un citi... tad tā jocīgi

Citas sajūtas un Stīvs.

Tieši šobrīd jūtos kā liela piedzīvojuma priekšā - saraksts ar lietām kuras gribu paveikt tik daudzkārt pārsniedz pieejamo laika apjomu, ka šķiet TV ekrānu es vēl ilgi neredzēšu un tas ir labi. Kaut kad pavisam drīz sākšu iet uz baseinu. Iemesls? Vienā no māju tusiņiem runāju ar džeku vārdā Stīvs tā nu viskaut ko spriedām un tad paspruka viņam frāze "I used to surf" un es tāds paga pag kā tad tā vai tad tā nav lieta ko ja sāk tad dara visu dzīvi ? Un viņš tāds "well I nearly died, so I quit" ... un tad sākās daļa par kuru es nekā nezināju nu vismaz tādā mērā neapzinājos... izrādās sērfošana ir pat ļoti bīstama. Šeit ir tādas straumes kas tevi nes iekšā jūrā un kas ir ļoti spēcīgas. Viens no stāstiem. Meitenīte slīka un krastā bija viens no jaunzēlandes regbija izlases spēlētājiem ... atcerieties All blacks bildi Jums rādīju? Nu tad tāda tipa vīrs ar daudz spēku un izturību... viņš to redzējis metās iekšā glābt to meiteni un stāsts beidzās ar to ka viņam pietika spēka lai meiteni izglābtu bet pats viņš "aizgāja" viņu meklēja vairākas nedēļas bet tā arī neatrada... tad tik spēcīgas tās straumes ir. Un kāpēc es šo stāstu tāpēc, ka lai varētu sērfot ir jāmāk labi peldēt kā izrādās ... tā nu esmu iedomājies tagad piestaigāt regulāri uz baseinu... redzēs kā ies. Tā nu pietiks man gulēt laiks.

Par sākumu

Pirmais rīts pamodos no skaņām – kas tās par skaņām? Putnu balsis, koris. Atmiņas no reizēm, kad piecelies un esi kādā mītnē, kas atrodas mežmalā. Tiešām iznāk, ka es esmu pilsētā, bet tajā pašā laikā guļu es kā laukos – nekādas mašīnas vai kas tamlīdzīgs – te ir mierīgi un izejot pagalmā redzu kokus. 

Bet nu vispār šodienas raksts ir par ko citu.Visi iepriekšējie raksti bija ļoti daudz sarakstīti laikā kad tas patiešām notika, man bija tādi kā uzmetumi, bet pēc tam beidzās iedvesma ražot uzmetumus un tā nu tagad viss nākamais top jau no atmiņām atskatoties atpakaļ no šodienas... tā arī to uztvertie

Iemītnieki.

Šajā mājā man ir 3 mājasbiedri - Vikija, Šeins un Tifānija. Vikija un Šeins ir pārītis – viņi okupē vienu no guļamistabām un viņiem ir sava vanasistaba. Attiecīgi mums ar Tifāniju jādalās ar otru vanasistabu. Mazliet par katru no iemītniekiem.

Tifānija – viņa ir Vikijas māsa. Man ar viņu sanāk ļoti maz kontakta, jo viņa visu laiku ir noslēgusies savā istabā un vainu skatās seriālus, filmas vai arī spēlē online spēles. Viņa nekad negatavo – pārtiek no gatavās pārtikas. Tobiš viņas gatavošana ir tāda – izvelk no saldētavas cīsiņus ieliek mikrenē nu vai ko citu sasaldētu ieliek cepeškrāsnī – tas arī viss. Kad reiz sanāca ieskatīties viņas istabā, man gandrīz acis izkrita ārā – es gribēju uztaisīt bildi, lai jūs noticētu, bet tas likās neētiski tāpēc mēģinu to aprakstīt – istabā ir viena liela gulta pie gultas cik vien tuvu var piebīdīts lielais televizors un dators pieslēgts pie tā televizora. Tālāk kaut kur pa zemi mētājas pāris pudeles, bundžiņas, visur mētājās drēbes tā, ka viss pilnībā pārbāzts ar drēbēm, nemazgātas drēbes izmētātas visur, reāli lai tiktu līdz tai gultai ir jālec pāri drēbju kaudzēm. Ko te piebilst?

Tifānija un Šeins ir gandrīz tikpat nekārtīgi, ar atšķirību, ka viņi šo nekārtību rada visā mājā - visās istabās. Reiz bija tāda epizode, kad viņi abi kādas stundas 4ras vāca un tīrīja visu māju. Es biju šokā – pēc tā pasākuma māja izskatījās tīri dzīvojama, pat ļoti labi izskatījās. Un izrādās iemesls tam bij tāds, ka ciemos atbrauca vecāki un palika šeit uz 2 dienām. Pēc vecāku aizbraukšanas viņiem vajadzēja precīzi vienu nedēļu, lai viss atkal nostātos savās vietās – nekārtībā. Vikija un Šeins katru dienu skatās apmēram 2 līdz 3 filmas un seriālus. KATRU dienu bez izņēmuma. Principiāli lielākā atšķirība no Tifānijas ir tā, ka viņi abi itin bieži kaut ko gatavo virtuvē – dažreiz pat kaut ko tīri sakarīgu, viņi arī bieži man palīdz ar padomiem kā ko labāk gatavot. Šeinam laikam šajā mājā atšķirībā no pārējiem ir dažas citas nodarbes – Šeins reizi nedēļā (ja nenoslinko) iet ekspedīcijā uz mežu – tas saucas bushwalk ... nu viņš sver vismaz 3 reizes vairāk nekā būtu pieklājīgi, tāpēc tas viņam nāk par labu, starp citu es neminēju? Šajā mājā visi sver vismaz 3 reizes vairāk nekā pienāktos. Tā kur es paliku? Nu jā bushwalk – vispār garš stāsts – sanāca man pašam arī izmēģināt, bet to es citreizīt izstāstīšu. Vēl Šeins kopj savu dārziņu – turpat aiz mājas iekopis tādus šādus dārzeņus un pa vakariem tos aplaista. Pagaidām gan nekas tur neaug jo to viņš ir tikai nupat pasācis darīt. Šeinam ir interesanta profesija – viņš nodarbojas ar skolotājiem. Nodarbojas šajā kontekstā nozīmē – runā un mierina viņus, kā arī otras iesaistītās puses. Runa ir par konfliktiem. Viņš - tāds kā vidutājs. Strādā viņš arodbiedrībā, precīzāk, skolotāju arodbiedrībā tā kā viņam katru dienu nākas saskarties ar trakiem skolotājiem – protams lielākā daļa skolotāju ir ok, bet viņš redz tikai sliktos (problemātiskos), jo tā ir tā viņa specializācija. Citreiz viņš man stāsta, ka viņam jāiet pestīt ārā skolotājs, kas iesitis kādam bērnam, citreiz atkal kāds pieķerts dzērumā jau pēc 3ešā brīdinājuma u.t.t. – dažreiz viņš aiziet mājās ātrāk un pabeidz savu darba dienu jau mājās - pa telefonu – ir reāli interesanti paklausīties kā viņš politiski korekti sarunājas ar skolotājiem, kas otrā pusē klausulei viņam brauc virsū vai bļauj vai tamlīdzīgi. Vikija strādā New Zealand Air par telefonu centrāles menedžeri (naktīs) un Tifānija Vodofonā strādā – bet kā jau teicu man ar viņu sarunas ir tikai čau/čau, labrīt/labrīt.

Sociālā dzīve

Abi gan Vikija, gan Šeins ir ļoti atvērti un pretimnākoši un ar viņiem es jebkurā laikā varu parunāties, precīzāk parasti mēs iebrienam jau diskusijās. Līdz šim šajā mājā ir bijuši 2 tusiņi un vēl bija viena epizode kad mēs braucām ārā „ciemos”. Tā kā laikam jau izvēle par palikšanu pie kāda bija pareizā, jo vismaz ir prakse runāties un nav garlaicīgi.

Pirmās dienas.

Faktiski pirmais ko darīju – vienkārši braucu uz centru un staigāju pa ielām. Nu ne jau tā bezmērķīgi galīgi – tādas lietas kā nopirkt publiskā transporta kartiņu mēnesim, aiziet uz tūrisma informācijas centru, pasēdēt Starbucks slavenajos, tālāk šopings – cik daudz visādu sīkumu vajag nopirkt ... drēbes siltākas – to pašu merino ko jums minēju gribējās ieprovēt – ieprovēju satriecoši labs materiāls, bet dārgs maita... ja nopērc kaut ko, tad drēbei klāt ir piestiprināts kods – to var ievadīt internetā un redzēt no kuras aitas to vilnu cirpa... nu nē smejos tak... var redzēt no kura NZ reģiona tā aita nāca. Tad vēl formalitātes – nodokļu maksātāja numurs jānokārto, 18+ kartiņa (par to stāsts citreiz), mobilajam pieslēgums, bankā Visa karte (arī stāsts citreiz)...

Nostāja

Nostāja - idejiskā, man bija attiekties pret visu notiekošo tā it kā es esmu atvaļinājumā - visu darīt lēnu garu, nesteidzoties atpūsties, neskriet - aptvert un uztvert apkārt notiekošo pilsētas rosmi. Tā nu katru dienu, vai katru otro devos uz centru ar domu kārtot lietas, iepirkt kādas mantas un paralēli atpūsties tā, pirmajās nedēļās izbraucu arī vairākos tūrisma ceļojumos, par tiem tad vēlāk. Visu šo attieksmi/nostāju man neizdevās uzturēt nezcik ilgi... pagājušonedēļ gadījās man te tāda saruna ar vienu zinošu cilvēku un viņš man pateica to, par ko biju jau pats pārliecinājies - ir vai nu darbs, vai atvaļinājums ... pa vidu būt ir grūti! Un tā arī notika, man īsti nesanāca tā atlaist un braukāt apkārt pa šīs pilsētas reģionu un tērēt naudu - darīt un redzēt šeit ir ticiet ļoti daudz ko - atrakcijas pilsētā un apkārt esošajā teritorijā ir masa, bet es, biju vien dažos nelielos izbraucienos un ātri sapratu, ka jāmeklē darbs un pa fikso - tā nu ātri vien pārslēdzos uz aktīvu mācīšanās režīmu un pasīvu (par to vēlāk) darba meklēšanas režīmu - un tad jau ārā vien izbraucu pa retam.

Jaunās (tā teikt) "mājas"

Kaut skola ir tālu aiz kalniem atstāta pagātnē, tomēr pirmais septembris joprojām asociējas ar ne mazāk ne vairāk kā "pārmaiņām" - tad nu turpinām iesākto stāstu par to kā man šogad gāja pirmajā septembrī - principā var godīgi teikt, ka šogad kā reiz tad arī pēc ilga pārtraukuma sakrita man pirmais septembris ar "pārmaiņu" dienu... un tā ierados savā jaunajā mītnē – man atvēlēta viena maza istabiņa. Uz aci novērtējot sanāk 8m2 – jā, absolūti maza istaba. Vienguļama gulta ar diezgan feinu matraci (un jau saklāta), galds, ofisa krēsls, kumode ar 4 atvilktnēm virs tās skapītis bez durtiņām un tad sienā iebūvēta neliela garderobe, paklājs, vienā pusē liels logs (pa visu sienu faktiski), žalūzījas un aizkari - tas arī viss. Nu tā teikt tikai absolūti nepieciešamais un nekā lieka. Tas par manu istabu. Bet pati māja kā tāda ir liela – mana istaba ir mazākā no visām. Kopā ir 4 guļamistabas + 2 lielas atpūtas telpas (lounge, kā šeit saka) – katrā no lounge ir divi dīvāni, klubkrēsls, platekrāna tv, plaukti ar grāmatām, vienā no istabām tv aprīkots ar Nintendo wi padarīšanu ar visiem pribambasiem – tjipa deju grīdu kaut kādu un ko tik vēl ne, otrā istabā savukārt pie TV klāt ir video maģis, dvd un var pieslēgt kompi. Lielākajā no atpūtas telpām ir arī vesels skapis pilns ar dvd filmām – nu tā, ka simtiem tie diski, sekcija un pusdienu galds uz 8 personām. Tālāk ne maza izmēra virtuve (ar 2 ledusskapjiem un trauku mazg. mašīnu), 2 vanasistabas un vēl mini telpa kur notiek drēbju mazgāšana. Katra no atpūtas telpām ir arī aprīkota ar lielām stikla atbīdāmām durvīm pa kurām iespēja nokļūt iekšpagalmā. Iekšpagalms tas ir tāda – grill vieta kur apkārt sēta un pamatne nobruģēta ar ķieģeļiem – diezgan liela teritorija, izmērs nu apmēram kā manas 4 istabas. Nu šeit nekā daudz nav – āra galdi un lērums krēslu un grils. Tad vēl ir ārpagalms, kas iet apkārt mājai – nu ārpagalms tas ir tjipa mauriņš vienkārši, nu un aiz mājas iznāk mauriņš + sēta - ērti tas, ka šeit tajā mauriņa joslā starp māju un sētu ir arī tāda žāvētava kur drēbes izkārt. Tur arī galdiņš un runā, ka vasarā it kā izliek arī zvilni guļamo. Vēl viņiem ir paliela izmēra (ne bērnu) baseins piepūšamais ko arī izliek vasarā.

Varat mēģināt novērtēt kā no ārpuses tas viss izskatās maps.google.com ierakstiet „28 Finlow Drive, Auckland, New Zealand”

Un, lietojot to fīču ar dzelteno cilvēciņu, var redzētu reālo skatu uz māju no ielas. Varat arī novērtēt uz kartes cik tālu no centra es esmu. Nu un šī mītne tad man jādala ar 3 citiem cilvēkiem. Naudas ziņā tas iznāk tieši 200 lati mēnesī – kā jau minēju tas ir par manu mazāko no istabām. Šajā mājā ir vēl viena lielāka brīvā istaba – ar divguļamo gultu, varēju izvēlēties arī to, bet tad man būtu jāmaksā +50 lati mēnesī. Pieturējos pie budžeta varianta, taču ar gudru ziņu pamanījos tajā lielajā istabā nogrūst savus koferus ;)

Stāsts par to kā es nokļuvu šajā mājā, šajā istabā faktiski sākas vēl atpakaļ Latvijā. 7 dienas pirms lielās D-dienas man pēc ilgākiem meklējumiem beidzot izdevās saņemt pozitīvus rezultātus no sludinājumu pētīšanas un sarakstīšanās (internetā). Faktiski sludinājumi ar vietām, kur dzīvot bija tiešām daudz un dajebkādai cenu kategorijai. Man, protams, gribējās pēc iespējas lētāk. Iznāk, ka atšķirībā no Rīgas šeit lielākā daļa cilvēku dzīvo mājās – nu un par cik ne visi var atļauties māju, ļoti populārs variants ir kad vairāki cilvēki dala māju. Tas te ir pilnīgi normāli un tā ir pieņemts. Tāpat populāra ir arī lielāku dzīvokļu dalīšana starp vairākiem cilvēkiem. Ir iespēja arī paņemt savu mazu dzīvoklīti – bet nu par attiecīgu cenu. Jo dzīvokļi ir TIKAI centrā, citur dzīvokļu ēkas nav. Vēl viena opcija ir tā saucamie 1 bedroom unit – kas faktiski nozīmē viena liela telpa vienstāvīgā ēkā kurā viss vajadzīgais sagrūsts iekšā – iebūvēta virtuvīte, guļamistaba – nu wc ir atsevišķi. Vēl protams bija variants - zemākās klases viesnīca, kas pēc aprēķiniem sanāca 2reizes dārgāk nekā patreizējais variants. Tad jautājums – kāpēc man tik grūti bija šo vietu atrast, ja reiz ir tik daudz piedāvājumu? Lieta tāda, ka mājas/dzīvokļa biedra izvēle tomēr ir tāda tīri personiska lieta … nu un līdz ar to normāli tas notiek tā, ka potenciālais jaunais iedzīvotājs ierodas apskatīt jauno mītni un attiecīgi paralēli tad tā teikt notiek virspusēja novērtēšana vai viens ar otru spēs vai nespēs sadzīvot. Manā gadījumā šī opcija kā saprotat nebija iespējama – faktiski tas ko es mēģināju sarunāt bija – hei esmu feins džeks kāpēc gan jums neļaut man ierasties jūsu namā pataisno no lidostas un apmesties uz nenoteiktu laiku? Tāpēc arī bija tik grūti. Neskatoties uz to - tajā brīdī - 7 dienas pirms izbraukšanas man patiesībā bija veiksmīgi izdevies pierunāt vēl 2 citus cilvēkus par palikšanu un tad no 3 vietām šo es izvēlējos cenas dēļ un otrkārt dēļ tā, ka noskaidroju, ka šeit tuvumā ir basketbola grozs.

Tā nu tikko ierodoties es uz ātro nometu koferus savā istabā un tad mani iepazīstināja ar telpām un tīri veiksmīgi sanāca, ka manam jaunajam mājasbiedram bija jābrauc kaut kur darba darīšanās un tādējādi tā man bija iespēja nokļūt vienā no tuvējiem šoping centriem – man bija 45 min laika un bija sarunāts, ka mājasbiedrs atpakaļceļā no darīšanām mani savāks. Nu tā nu vazājos pa to lielo molu un mēģināju saprast ko gan vajadzētu iepirkt? Par cik man bija tikai viens apavu paris un tas pats kājās, likās, ka apavus jau nu toč vajag. Tā nu tiku pie laikam jau slavenajām sarkanīgajām kedām kas jums jau laikam apriebušās (padomāšu par citu fonu). Starp citu, mēģinot izvēlēties no apavu klāsta – man sanāca tā, ka es tur kaut ko par cenu ieminējos un pietika tikai ieminēties un parādīt norūpējušos seju un man pārdevējs jau iedeva 10 skidonu (no jau nocenotas preces) – īzī J. Tad vēl nopirku šo to istabas labiekārtošanai un tad aizgāju uz sporta veikalu un nopirku sev basketbolam botas un bumbu. 45 minūtes paskrēja nemanot – protams kad pilnīgi viss apkārt ir jauns – tu tur staigā kā apjucis cilvēciņš, skaties cik dažādi cilvēki, kādu brendu veikali, visādi sīkumi, kas nav redzēti... īsāk sakot tā arī nepaspēju ieiet pārtikas veikalā L, bet par cik mājasbiedram slīdošais darba grafiks, viņš paziņoja, ka viņam darba diena jau galā (bija ~16 pulkstenis) un tā nu šis labprāt mani ieveda pārtikas veikalā pa ceļam uz mājām. Ieradāmies mājās un sagaidījām pārējos mājas „dalībniekus”, iepazinos – viss ok. Nu tad atvieglojuma sajūta pirmie soļi paveikti un tad nu it kā, ja ieliktos uzreiz gultā tad arī aizmigtu, bet es tā nedarīju!

Esat dzirdējuši stāstus par to, ka pēc pārceļojumiem vajag darīt uzriezi visu kā vietējie? Nu es domāju laika ziņā - ja ir nakts, tad jēdziet gulēt, ja ir diena, tad nevajag gulēt. Tā nu par cik vēl vakars īsti nebija, es sev pateicu, ka nebūtu labi iet gulēt... vēl pēc brīža mēs ar mājasbiedru jau aizgājām uzspēlēt basi vietējā laukumā. Interesanti bija tas, ka mūsu spēli vēroja arī skatītāji – teikšu godīgi negaidīju, ka tā man sanāks jau pirmajā vakarā iegūt tādu publicitāti! Nu labi īsti jau tā nebija - tur nebija neviena cilvēka apkārt – skatītāji bija pīļu saime. Viena lielāka pīle un vairākas maziņas. Tā nu skatītāji ik pa laikam izdvesa sajūsmu – pēk pēk, pēk - tā sapratu, ka tās pīles te tā tusē bez problēmām – līdzīgi kā gulbji Rīgas centrā. Jāatzīmē, ka tas basketbola laukums bija pie skolas no vienas puses un pie liela regbija laukuma - no otras puses. Tā kā iespējams kaut kur aiz tā regbija laukuma ir arī dīķis - varbūt tur tās pīles dzīvo. Nez. Tā nu pamētājām, uzspēlējām un pēc tam devāmies mājās. Labs jautājums šai inteleģentajai auditorijai... a kur tad ir mans „jet lag” (pārceļojuma slimība)? Vai tad tā ir jādara, ka pēc pus pasaules apceļošanas jāiet vēl basis uzkapāt? Atbilde – nezinu! Jutos pilnīgi ok nu labi mazliet vairāk noguris nekā parastā dienā, bet nu atskaitot to nekādu problēmu un tātad esmu atspēkojis visas Jūsu prognozes par to, ka man vajadzēs nedēļu, lai atietu no pārlidojuma. Iegāju dušā un tikmēr divi no maniem mājasbiedriem bija sapulcējušies uz filmu un es pievienojos, bet pēc pāris minūtēm sapratu, ka tā filma nav priekš manis un par cik pulkstenis bija pāri 20, tad sapratu, ka nemaz i nebūtu tik traki ja es atļautos tomēr slinki atlaisties.

Nu ko! Esmu iekšā!

Nosēšanās zemeslodes otrā malā noritēja gludi un pēc mirkļa biju jau terminālā. Sajūtas? Hmm nu nezinu nāk prātā vārds – pastiprinātas, pastiprināta apziņa, ka šis process ir drīzāk kas īpašs, kaut kas kas, kas notiek reizi dzīvē, nu varbūt pāris reize. Cik liela ir varbūtība ka cilvēks dzīves laikā pārvācas vairāk par vienu reizi? 

Nokļuvu līdz pasu kontrolei. Mēģinat iedomāties skatu man priekšā - sastādītas tās garās gaidīšanas lentas tjip labirints, bet neviena nav tajos labirintos - viss tukšs un kluss – no kādiem 10 pasu pārbaudes punktiem darbojās tikai 2vi. Nu tā interesanti mazliet ... nokontrastēja pēc Londonas un Singapūras lidostām! Acīmredzot nebija neviens cits reiss kas attiet vai pienāk šajā laikā… un pieņemu ka lidostas caurlaidība šeit ir orientēta uz lielu pieplūdumu tūrisma sezonas laikā. 

Interesanta lieta ko ievēroju – bija speciālas pasu kontroles All Blacks dalībniekiem - tobiš ja tu esi viens no All Blacks tad tu esi tjipa kā VIP šajā valstī un vari iet savā speciālā pasu kontroles punktā negaidot rindā ar pārējiem! Diskriminācijas faktors, jo sievietes nevar būt All Blacks klubiņā (ejiet internet paskatieties kāpēc sieviets tur neņem http://www.abc.net.au/reslib/200706/r156303_565154.jpg). 

Nu tā patiesības mirklis bija pieejot pie pasu kontroles darbinieka… atgādināja skatu no kādas filmas. Iedodu savu pasi – šis skatās, sakatās pašķirsta, paskatās uz mani, paskatās uz pasi (man jau tāds satraukumiņš sāk rasties), paskatās uz mani – bams štamps iekšā, parakstās uz zīmoga, next plīz. :) uz zīmoga ko iespieda rakstīts “Residence permit 2048. Holder may remain indefinitely. This permit expires when holder leaves New Zealand”. Pie sevis padomāju - nu ko! Esmu ieksā. 

Viss pozitīvi tālāk dodos pēc kofera. Pienāku pie karuseļa, sačupojos ar savu lidmašīnas kaimiņieni, gaidam koferus, pļāpājam un tad iekšējā sajūta ātri vien transformējas uz “raizes” – tas tāpēc, ka jau gaidu labu laiku to savu krāsaino, labi pamanāmo koferi – un sūdīgāk paliek tad kad lenta jau apiet otro/trešo riņķi un tavs koferis joprojām nav rādījies!!! Nu es toč saku nu nav forša tā doma, ka varbūt kaut kas ne tā nogāja, varbūt tu esi bez mantām.... bjē stuli! Tiešam nezināju, ka iespējams tik ilgi gaidīt koferus… kaimiņienei jau abi koferi bij rokās, bet šī izlēma mani pagaidīt (atbalstīt), pļāpājam. Jā un beigās pēc 15minūšu gaidīšanas tas notika. Viss kārtībā  sajūtas atgriezās savā vietā ejam tālāk – tālāk Biosecurity. Cilvēki pa vienam stāv rindā un katrs dod muitas darbiniekeim kartiņu, ko iepriekš bija jāaizpilda (pases dati + deklarējamās lietas) un savus koferus un tad tos laiž cauri kaut kādam skenerim. Stāvu rindā, domāju cerams ka visu pareizi esmu sapratis ko var ko nevar ievest – nevar ievest dzīvniekus, vai kādus apavus ar reljefainu zoli, teltis un tamlīdzīgu ekipējumu, kas ir bijis saskarē ar dabu – ideja ir tāda, ka viņi meklē parazītus un slimības, kas varētu kaitēt laiksaimniecības vai dārzkopības industrijām, kas Jaunzēlandei ir ļoti svarīgas… ja tu savā kartiņā neesi kaut ko norādījis no aizliegtajām lietām, tad tev noštrāfē uz 600 latiem - tā kā baigi nopietni pieiet viņi šim pasākumam.

Tajā biosecurity man pa priekšu gāja mana kaimiņiene un  Jau uzreizi pirmā lieta ko pamanīju – mana kaimiņiene iedod savu kartiņu un tas muitas darbinieks paskatās uz kartiņu un uzreiz sāk ar šo čatot – ō jūs atgriežaties, un viņa tā “jā” un tad viņi tur kamēr tos koferus uzkrauj uz lentas un pārbauda šie tik paspēj apspriest tādas lietas kā – kas tad no ēdiena ir pietrūcis viņai esot prom u.t.t – tobiš kāpēc es to stāstu nu tāpēc ka tas ir nepierasti, ka ierēdņi ir tik normāli un tā vienkārši sāk pļāpāt – tā laipnība un attieksme var uzreiz redzēt starpību.

Kad tiku ārā lidostas publiskajā daļā pašķīros no kaimiņienes un tad iestājās sajūta – te nu es esmu pilnīgi viens, dari ko gribi. Stāvu ar abiem koferiem apriežos ap savu asi un saprotu ka laikam pirmais ko vajadzētu izdarīt ir samainīt naudu. Aizeju pie tuvākā maiņas punkta – smaidu, vai tiešām nebūs nekādas atšķirības no Londonas? Smaidu, jo mani apkalpo indietis. Iegrūžu viņam rokās līdzi paņemtos un anglijā neiztērētos paundus un saku convert it all – viņš sāk skaitīt saskaita, pasaka man ciparu un prasa vai te ir tik un tik, es tāds “I’m not sure” (jo es toč nezināju cik tur ir) un viņš pasmaida un saka man Kungs nu skaitam pa diviem! Un tad viņš sāk skaitīt lēnām vēlreiz - nu atkal stāsts par attieksmi – indieties to darīja ar smaidu uz lūpām. 

Izgāju ārā no lidostas un ieslēdzu muļķīti… plāns paredzēja to ka man tagad jātiek līdz savai dzīves vietai un, lai to izdarītu man bija nepieciešams izmantot 2 autobusus. Nu pirmais posms jānoķer autobuss, kas mani nogādā līdz pilsētai pajautāju garāmgājējam uz kuru pusi autobusa pietura. Pāreju ceļu, pagriežos, lai atskatītos uz lidostu un pamanu ko interesantu - divi cilvēki pie lidostas (pēc skata tūristi) viens otru fotografē… un klāt ātrā solī viņiem piesteidzas vīrs ar to spilgti zaļo vestīti (nu ar tādu vestīti kā tam indietim londonas parkā - atceraties?) nu mana ideja par notiekošo - ja reiz viņš tādā ašā solī skrēja viņiem klāt, tad gan jau ka aizliegts fotografēt pie lidostas security iemeslu dēļ, un iespējams palūgs viņiem nodzēst tās fočenes. Tā nu es stāvu skatos kas būs… patiesībā stāsts bija savādāks. Izrādījās, ka viņš vienkārši bija lidostas tūrisma informācijas darbinieks – tjip cilvēks kam kaut ko uzprasīt kā nokļūt tur vai tur u.t.t viņš pieskrēja klāt, jo gribēja viņiem piedāvāt savus palīdzību un nofotografēt viņus kopā. Paņēma no viņiem aparātu un uzbildēja viņus abus. Nu nespēju es iedomāties, šādu rīcību no kāda Rīgas lidostas darbinieka.Steidzas viņiem klāt ka tik šie neaizietu pirms viņš ir piedāvājis savu palīdzību. Attieksm!

Sagaidīju autobusu, iekāpu – autobus speciāli piemērots cilvēkiem, kas brauc no lidostas, jo priekšējā labajā pusē pirmās 5 rindas nav krēsli bet gan tādi lieli plaukti kur var ērti koferus salikt. Lieliski. Apsēdos un izvliku ārā savu telefonu, lai piestartētu gps navigāciju. Man priekšā apsēdās sieviete ar meitu. Sākām braukt un pēc mirkļa mans telefons uz skaļo pēkšņi pasaka “please turn left after 50m” es tāds ups... smaidu - tak nezināju ka tā navigācija runā, nebiju to programmu iepriekš lietojis. Rezultāta sieviete, kas man priekšā uzreiz pagriezās un tādā jautrā tonī prasa man “hi hi ha ha vai tu mēģini pārliecināties, ka vadītājs zin kur braukt?” un smejas … ha ha es tāds nosmējos un tā mēs sākām pļāpāt – izrādās viņa no dānijas un pārvākusies jau pirms padsmit gadiem – īsāk sakot ceļš no lidostas noritēja sarunā un laiks paskrēja ātri. Tālāk it kā viss ritēja gludi - izkāpu, kaut kā pēc kartes atradu nākamo pieturu kur man jāgaida nākamais autobuss. Te jau parastajā autobusā bija mazliet neērtāk ar diviem koferiem tikt iekšā bet nu it kā viss ok, braucam un sajūtas nu baigās - pirmās atšķirības kas metas acīs ir veģetācija – uzreiz pamani atšķirības kā izskatās koki, krūmi nu un protams es pirmo reizi dzīvē redzēju palmu un tās palmas nu tas ir īpašs gadījums – nezinu vai tikai man tas tā, bet palmas uzreiz asociējas ar kaut ko eksotisku, interesantu – tā braucu un priecājos faktiski par tām palmām – otra lieta kas krīt acīs ir tas cik komerciāli aktīva acīmredzot ir pilsēta – jo visur ir izkārtnes - tādi pakalpojumi nu šitādi, visādi veikaliņi un kafeinīcas un ēstuves un viss ar lielām izkārtnēm – atgādina skatus no kaut kādām amerikāņu filmām. Tālāk patika reljefs – tikām ārā uz lielākas štrāses, kas iet cauri pilsētai, un tad pa to braucot varēja jau redzēt gan ūdens krātuvi, gan jahtas un laivas piestātnē, gan kalnus fonā – viss tas kopā summējās – jā tas ir pilnīgi kas cits priekš manis. Neparasti. Kad beidzu tvert pirmos iespaidus, sāku atgriezties realitātē un piezemējoties uzreiz sāku raizēties ā pareizi man tak jāseko līdzi ceļam - kur tad man īsti jākāpj ārā? – atveru karti palaižu to pašu navigāciju (tikai bez skaņas :)) nu un mēģinu izpīpēt kad tad man jākāpj ārā – sapratu, ka pārbraucot pāri tiltam nogriežamies pa kreisi un tad jākāpja ārā nākamajā pieturā – domāts darīts, itkā viegli. Tā arī daru. Izkāpju un bje… aizdomīgi. Pietura kaut kādā industriālā rajonā… koroče man uzreiz bija tā dīvainā sajūta iekšā, ka kaut kas nav kā vajag. Pētu to karti vēlreiz un saprotu, ka esmu izkāpis par ātru un tā ka labu gabalu par ātru - bija vēlviens tilts paredzēts un vēlviens pagrieziens pa kreisi un tur tikai bija jākāpj ārā. Nu ko lieliski - esmu pilnīgi neatpazīstamā vietā ar diviem koferiem un man nav idejas ko darīt. Ak jā man ir telefons (ar latvijas pieslēgumu :) un ir numurs. Zvanu! 

Zvanu tam cilvēkam pie kura biju sarunājis palikt. Sarunas gaitā noskaidrojas, ka viņam nav ne jausmas kur es atrodos. Es saku, lai man dod kaut kādu numuru kur es varu taksi izsaukt – šis man nosauc to numuru. Es sasprindzinu iespringušo prātu un iegaumēju to numuru (jo nav kur pierakstīt). Nometu klausuli. Uzgriežu to numuru, nekas nesanāk, nopīkst - skaidrs ka nepareizs numurs. Pie sevis domāju droši vien nemāku zvanīt un nejēdzu neko no vietējiem telefonu kodiem – mobilais/vietējais - kas jāliek priekšā ? Nav ideju. Lai lietas kļūtu vēl interesantākas tikmēr sāk līt lietus! Meklēju kur patverties - atrodu nojumi kaut kādā būvniecības materiālu veikalā. Zvanu vēlreiz un tikmēr tas džeks jau bija kartē atradis, kur es esmu nu un viņš teica, ka atbrauks man pakaļ. 

Lietus beidzas eju atpakaļ uz vietu kur man ar šo jātiekas. Iedomājaties skatu – ielas malā (nu tā nav tāda iela kur daudz mājas vai pilsētas centrs – tāda nomaļa vieta komerciālā\industriālā teritorijā) nu un es tur tāds sēžu uz ietves uz sava kofera - otrs koferis pie sāniem. Virsū uz pieres rakstīts TŪRISTS. Sēžu un domāju cik labi ka man bija tas numurs! Un cik slikti, ka nepadomāju vismaz uzziņu dienesta numuru pierakstīt pirms devos ceļā. Labu laiciņu tā sēdēju un tad mani savāca un viss beidzās labi. Nokļuvu gala punktā.

Posms pēdējais

Šobrīd atrodos lielā ātrumā - monitors man te priekšā rāda, ka šobrīd mēs darām 1006 kilometrus stundā - iznāk ka burtiski tieši ar tādu ātrumu es traucos cauri pēdējam posmam pretī savam jaunajam sākumam.

Visapkārt lielā Boeing 777 salonā ir tumšs un principā būtu jāguļ, bet man ir tā, ka acis aizvērt var, bet aizmigt nevar - patiesībā, izstāstīšu vairāk izdevās man pēc vakariņām un vīna iemigt, bet pēcāk pamodos, jo šeit salonā kādas 15 minūtes pilnā rīklē bļāva bērns. Nu saprotat kā tas ir? Tā, ka tu guli un tur kaut kur raud un tu ignorē un guli, bet raud un raud un tu ignorē, bet cik ilgi? Kādas 15 minūtes tā darīju un tad sapratu, ka nav jēga. Atvēru acis un izlēmu, ka varētu sarakstīt vēl dažas rindas blogam. Pirmā ideja - nabaga vecāki, tā, ka skatos uz viņiem tagad un jūtos neērti viņu vietā - domāju, ka grūti viņiem sadzīvot ar domu, ka dēļ tādas izpildīšanās pa lielam man šķiet visa šī salona nodaļa (12 rindas un katrā rindā 3,3 un 3 sēdvietas) ir augšā un pieņemu, ka tie, kas nav augšā vienalga neguļ, vienkārši cenšas ignorēt ilgāk nekā pārējie. Cilvēki sāk staigāt uz WC, visapkārt visi grozās, sāk ieslēgties monitori. Anyway kad to bērnu nomierināja es pamēģināju vēlreiz iemigt secinot, ka mans iekšējais pulkstenis ir jau sagājis sviestā pilnīgi, jo pa lielam jūtos tik možs kā ap 10 rītā - laikrādis pēc Rīgas laika saka 2:59.

Dažas bildes ko uzņēmu uzreiz pēc iekāpšanas lidmašīnā

Šajā pēdējā bildē ja paskatās gar malām var redzēt, ka jau uzsākot lidojumu esam „nakts zonā”, toties ierodoties galapunktā būs dienas zona.

Kad vakariņas bija jau aizvadītas un gaismas salonā izslēgtas nolēmu, bišč paspēlēties ar to tv\dator agregātu nu un viņam ir tāda pults klāt – ar to var kanālus pārslēgt un regulēt skaļumu un tad visādas citas pogas vēl tur ir - nu lūk pētu tās ikonas uz pogām mēģinu izkost ko kura poga dara – visu sapratu atskaitot vienu pogu uz kuras man likās attēlots cilvēciņš... ko es? Nu jāspiež... spiežu, spiežu – nekas nenotiek. Hmm padomāju laikam kaut kāda funkcionalitāte, kas šim modelim nav paredzēta... un tad pēkšņi mani kāds uzrunā „How can I help you Sir”? Pagriežos pie manis pienākusi viena no smukajām stjuardesēm nu un ko es? Es, protams, sāku smaidīt ( saprotot, ka tā poga tak nozīmē izsaukt apkalpošanu) :D. Lai nebūtu muļķīga sajūta pasūtīju kaut kādu nieku. Bet nu vispār tā ir ģēla – iznāk, ka ne tikai tu vari skatīties filmas un ik pa laikam kad kāds no apkalpojošā personāla iet garām vari kaut ko palūgt, bet arī izsaukt to apkalpotāju ikreiz kad tev ienāk prātā. Nu tač nav tik sūdīgi tajās lidmašīnās ne??? Pie tam ja lido kompānijā, tad jau pavisam jautri.

Runājot par kompāniju. Šoreiz man kaimiņos sieviete no Jaunzēlandes. Tagad viņa guļ – viena no retajām kurai izdevās to bērnu ignorēt, bet lidojuma sākumā paguvu jau pačatot ar viņu labu laiku (pirmā iespēja trenēties runāt un saprast īsto Jaunzēlandes akcentu tā teikt). Mums ar viņu viena līdzība - viņai ceļojums iznāk līdzīgs kā man nu vismaz no tāda viedokļa, ka tas ir pārvākšanās ceļojums – šī pārvācas atpakaļ no Šveices, uz kurieni savukārt pārvācās, jo vīram kaut kādu besīgi labu darbu piedāvāja. Viņa acīmredzot ir pieredzējusi ceļotāja, jo mācēja man izstāstīt visādas sīkas patiesības. Piemēram, konkrēti par šo aviosabiedrību Singapour airlines viņa teica, ka tā nav nejaušība, ka viņa lido tieši ar šo kompāniju. Viņa ir izmēģinājusi visas un šī ir labākā daudzās kategorijās. Nu man atliek ticēt, jo man vispār nebija nekādu pretenziju viss likās perfekti. Nu tad viņa saka – tādi sīkumi kā ēdienkaršu izdalīšana pirms ēdienreizēm – viņa saka citur tev dod kas ir un reti kad piedāvā izvēlēties nemaz nerunājot par ēdienkarti. Arī tādas lietas kā siltie dvielīši pirms ēdienreizēm. 

Viņa man izstāstīja arī, ka ja tu lido ar vienu sabiedrību konstanti tad tev pēc tam ir lielākas čances dabūt kādu ekstru – konkrēti viņa pirms lidojuma sazvanījās ar šo komāniju un sarunāja, ka šajā reisā varēs paņemt 30 kg koferus, kad standarts ir 20 kg! Tas ir baigi daudz - 10 kg virs normas. Jo teorētiski par katru kilogramu virs normas jāmaksā 60 USD. Tad viņa saka viņai ir kaut kādas problēmas gaidīt uz ēdienu, tjip viņai lidojot parasti ir tā, ka gribas ēst un viņa nevar paciest, ka tad kad sāk servēt ir jāgaida tik ilgi - kad tad beidzot Tev atnesīs to ēdienu (jo servē jau pakāpeniski, nevis visiem uzreiz) – nu tad šī iziet uz tādām viltībām, kā pasūta „gluten free” ēdienu (ir arī citas opcijas, tjip cukura diabētam vai kaut vai veģetārais u.t.t) un tad kad tev ir šāda ekstra opcija tad Tevi kā likums apkalpo ārpus kārtas – nu jo pa priekšu iedod ēdamo visiem speciālajiem gadījumiem un tad jau dala visiem pārējiem lai neko nenojauktos... kaut kā tā. Vēl viņa saka, ka atšķirībā no citām aviokompānijām šajā ēdienus servē uzreiz no abām salona pusēm gan no priekšas gan aizmugures – tāpēc viss notiek 2x ātrāk un nav tik ilgi jāgaida. Bet visā visumā ar šo tik daudz nesanāca runāt kā ar to austrālieti iepriekšējā reisā, jo šī gribēja ātrāk ķerties pie spēlīšu spēlēšanas un filmu skatīšanās.

Nu tad es ar to pašu – nolēmu filmu skatīties. Labā lieta ir tā, ka ja tu lido ar to pašu aviosabiedrību abos reisos, tad filmu izvēle ir tā pati ... līdz ar to es piemēram nepabeidzu filmu skatīties savā Airbus A380tajā, bet tagad Boeing 777tajā mierīgi atsāku un skatos filmu tālāk no tās vietas kur beidzu, jo sistēmas viņiem vienas kompānijas ietvaros ir identiskas :) Laiks nospiest uz pogu ar „cilvēciņu” kaut ko pasūtīt un sākšu skatīties kādu filmu... ok - pagaidām.

Rīts.

Savāda tā sajūta pieceļoties, kad saproti, ka neesi savā Rīgas dzīvoklī, bet gan gaisā un ceļā uz ... jā nu nekļūsim filozofiski. Biju aizgājis rīta darīšanās un pirms manis tieši iegāja cits pilsonis – nekas traks, ja esi nākamais rindā ir ok - jā tikai es nezināju, ka tas, kas tur iegāja tur tusēs 20 minūtes, bet laiks pagāja ātri, jo aiz manis rindā iestājās ķīniete ap gadiem 30 un mēs sākām ļa ļa ļa – šī man stāstīja, kā viņai patīk dažādi tur audumi un par to cik Jaunzēlandē esot materiāli interesanti u.t.t. sevišķi man patika stāsts par merino – tas esot materiāls, kas ir gan silts, gan dabīgs (pamatā aitas vilna) gan nepiesmok – bet tas nav obligāti kaut kas biezs viņa man rādīja piemēru uz sevis, ka viņai ir plāna jaciņa – bet tā ir tik elpojoša u.t.t, ka ceļojumiem vai izbraucieniem ideāls materiāls. Vēl viņa man paguva izstāstīt daudz ko par jaunzēlandes ēdieniem - par to ka viņai personīgi vislielākais pārsteigums esot bijis (viņa pārvācās pirms daudziem gadiem) ka augļi un dārzeņi patiešām garšo kā augļi un dārzeņi nevis kā plastmasa dažos gadījumos. 

Tagad esmu savā vietā un gaidu brokastis. Skatos kompjūterā, kur mēs esam. Kompjūters sak, ka esam virs Austrālijas

un vairs nav tik daudz palicis ko lidot, nieka 3h 21min

 Tātad gaidu kad varēšu dabūt savas brokastis jau redzu, ka tās tuvojas.

Viena no praktiskām lietām, ko secināju – jyskā nopirku tādu štelli – spilvens ap kaklu. Tāda piepūšama lieta ceļojumiem – kad lidoju ar Airbuss, tad kaut kā atstāju viņu koferī un neizvilku ārā, bet šoreiz kad man pēc vakariņām un vīna izdevās tik feini iemigt lietoju to spilvenu un starpība bija ievērojama – nebija visu laiku jāceļas jāmaina pozas, jo kakls sagājis dēlī. Daudz ērtāk gulēt ja tāds ir. Pat neskatoties uz to, ka tev izdala to spilvenu (kā iepriekšējā rakstā biju uzbildējis) vienalga tas nav tik labs jo netur kaklu. Ā un manai kaimiņienei ir vēl uz acīm tādas guļamās brilles, ne brilles, bet nu vārdu sakot briļveidīgs izstrādājums, kas paredzēts, lai aizklātu acis... domāju tas arī ir noderīgi un ļauj atslēgties ātrāk. Manas brokastis ir klāt...

Esmu paēdis un vēl gatavs šo to izstāstīt vēl viena lieta ko var atzīmēt. Tajā pus-vip vietā (ar extra leg room) kur iepriekšējā reisā sēdēju es, tagad sēž tāds onkulītis. Nu onkulītis kā onkulītis tikai lieta tāda, ka kopš es iesēdos lidmašīnā viņš lasīja grāmatu un pēc tam kad es pirmo reizi aizmigu un tad piecēlos dēļ tā bērna viņš joprojām lasīja grāmatu un pēc tam kad  biju beidzis blogu drukāt un skatījos filmu un beigās gāju gulēt  - viņš lasīja. Un tad es naktī piecēlos un gāju tur kur pat ķēniņš viens pats iet un ko jūs domājat – pareizi onkulītis joprojām lasīja. Protams, ka no rīta atverot acis man interesēja tikai viena lieta – vai onkulis vēl lasa? Hmm bija pagriezies citā pozā, bet joprojām lasīja!! Tā arī nebija man skaidrs vai viņs bija gulējis vai nebija, bet līdz visa lidojuma beigām viņš tikai un vienīgi lasīja – es neredzēju viņu darām neko citu, atskaitot kad bija ēdiena reizes viņš, protams, ēda. Man pat noskauda zināmā mēra – viņš izies ārā no lidmašīnas gudrāks nekā tajā iekāpa! 

Hmm mana kaimiņiene nav uz vietas jau vairāk kā stundu – labi ka mums ar viņu jau par to bija saruna savādāk es baigi brīnītos. Lieta tāda, ka viņai ir kaut kāda tur kondīcija, ka viņa īsti nevar ilgi sēdēt un tā nu viņa staigā pa visu lielo lidmašīnu - staigā pa klājiem augšā iet lejā visu izstaigā un tad nāk atpakaļ – un tas viņai aizņem ļoti daudz laika un tas ir tas ko viņai pēc ārstu viedokļiem būtu jādara... tā kaut kā.

Labi sapratu, ka šis bija mans līdz šim garlaicīgākais ieraksts, bet toties nākamreiz jau ne vairs par ceļojumu un lidmašīnām... to be continued =>