Posms pēdējais

Šobrīd atrodos lielā ātrumā - monitors man te priekšā rāda, ka šobrīd mēs darām 1006 kilometrus stundā - iznāk ka burtiski tieši ar tādu ātrumu es traucos cauri pēdējam posmam pretī savam jaunajam sākumam.

Visapkārt lielā Boeing 777 salonā ir tumšs un principā būtu jāguļ, bet man ir tā, ka acis aizvērt var, bet aizmigt nevar - patiesībā, izstāstīšu vairāk izdevās man pēc vakariņām un vīna iemigt, bet pēcāk pamodos, jo šeit salonā kādas 15 minūtes pilnā rīklē bļāva bērns. Nu saprotat kā tas ir? Tā, ka tu guli un tur kaut kur raud un tu ignorē un guli, bet raud un raud un tu ignorē, bet cik ilgi? Kādas 15 minūtes tā darīju un tad sapratu, ka nav jēga. Atvēru acis un izlēmu, ka varētu sarakstīt vēl dažas rindas blogam. Pirmā ideja - nabaga vecāki, tā, ka skatos uz viņiem tagad un jūtos neērti viņu vietā - domāju, ka grūti viņiem sadzīvot ar domu, ka dēļ tādas izpildīšanās pa lielam man šķiet visa šī salona nodaļa (12 rindas un katrā rindā 3,3 un 3 sēdvietas) ir augšā un pieņemu, ka tie, kas nav augšā vienalga neguļ, vienkārši cenšas ignorēt ilgāk nekā pārējie. Cilvēki sāk staigāt uz WC, visapkārt visi grozās, sāk ieslēgties monitori. Anyway kad to bērnu nomierināja es pamēģināju vēlreiz iemigt secinot, ka mans iekšējais pulkstenis ir jau sagājis sviestā pilnīgi, jo pa lielam jūtos tik možs kā ap 10 rītā - laikrādis pēc Rīgas laika saka 2:59.

Dažas bildes ko uzņēmu uzreiz pēc iekāpšanas lidmašīnā

Šajā pēdējā bildē ja paskatās gar malām var redzēt, ka jau uzsākot lidojumu esam „nakts zonā”, toties ierodoties galapunktā būs dienas zona.

Kad vakariņas bija jau aizvadītas un gaismas salonā izslēgtas nolēmu, bišč paspēlēties ar to tv\dator agregātu nu un viņam ir tāda pults klāt – ar to var kanālus pārslēgt un regulēt skaļumu un tad visādas citas pogas vēl tur ir - nu lūk pētu tās ikonas uz pogām mēģinu izkost ko kura poga dara – visu sapratu atskaitot vienu pogu uz kuras man likās attēlots cilvēciņš... ko es? Nu jāspiež... spiežu, spiežu – nekas nenotiek. Hmm padomāju laikam kaut kāda funkcionalitāte, kas šim modelim nav paredzēta... un tad pēkšņi mani kāds uzrunā „How can I help you Sir”? Pagriežos pie manis pienākusi viena no smukajām stjuardesēm nu un ko es? Es, protams, sāku smaidīt ( saprotot, ka tā poga tak nozīmē izsaukt apkalpošanu) :D. Lai nebūtu muļķīga sajūta pasūtīju kaut kādu nieku. Bet nu vispār tā ir ģēla – iznāk, ka ne tikai tu vari skatīties filmas un ik pa laikam kad kāds no apkalpojošā personāla iet garām vari kaut ko palūgt, bet arī izsaukt to apkalpotāju ikreiz kad tev ienāk prātā. Nu tač nav tik sūdīgi tajās lidmašīnās ne??? Pie tam ja lido kompānijā, tad jau pavisam jautri.

Runājot par kompāniju. Šoreiz man kaimiņos sieviete no Jaunzēlandes. Tagad viņa guļ – viena no retajām kurai izdevās to bērnu ignorēt, bet lidojuma sākumā paguvu jau pačatot ar viņu labu laiku (pirmā iespēja trenēties runāt un saprast īsto Jaunzēlandes akcentu tā teikt). Mums ar viņu viena līdzība - viņai ceļojums iznāk līdzīgs kā man nu vismaz no tāda viedokļa, ka tas ir pārvākšanās ceļojums – šī pārvācas atpakaļ no Šveices, uz kurieni savukārt pārvācās, jo vīram kaut kādu besīgi labu darbu piedāvāja. Viņa acīmredzot ir pieredzējusi ceļotāja, jo mācēja man izstāstīt visādas sīkas patiesības. Piemēram, konkrēti par šo aviosabiedrību Singapour airlines viņa teica, ka tā nav nejaušība, ka viņa lido tieši ar šo kompāniju. Viņa ir izmēģinājusi visas un šī ir labākā daudzās kategorijās. Nu man atliek ticēt, jo man vispār nebija nekādu pretenziju viss likās perfekti. Nu tad viņa saka – tādi sīkumi kā ēdienkaršu izdalīšana pirms ēdienreizēm – viņa saka citur tev dod kas ir un reti kad piedāvā izvēlēties nemaz nerunājot par ēdienkarti. Arī tādas lietas kā siltie dvielīši pirms ēdienreizēm. 

Viņa man izstāstīja arī, ka ja tu lido ar vienu sabiedrību konstanti tad tev pēc tam ir lielākas čances dabūt kādu ekstru – konkrēti viņa pirms lidojuma sazvanījās ar šo komāniju un sarunāja, ka šajā reisā varēs paņemt 30 kg koferus, kad standarts ir 20 kg! Tas ir baigi daudz - 10 kg virs normas. Jo teorētiski par katru kilogramu virs normas jāmaksā 60 USD. Tad viņa saka viņai ir kaut kādas problēmas gaidīt uz ēdienu, tjip viņai lidojot parasti ir tā, ka gribas ēst un viņa nevar paciest, ka tad kad sāk servēt ir jāgaida tik ilgi - kad tad beidzot Tev atnesīs to ēdienu (jo servē jau pakāpeniski, nevis visiem uzreiz) – nu tad šī iziet uz tādām viltībām, kā pasūta „gluten free” ēdienu (ir arī citas opcijas, tjip cukura diabētam vai kaut vai veģetārais u.t.t) un tad kad tev ir šāda ekstra opcija tad Tevi kā likums apkalpo ārpus kārtas – nu jo pa priekšu iedod ēdamo visiem speciālajiem gadījumiem un tad jau dala visiem pārējiem lai neko nenojauktos... kaut kā tā. Vēl viņa saka, ka atšķirībā no citām aviokompānijām šajā ēdienus servē uzreiz no abām salona pusēm gan no priekšas gan aizmugures – tāpēc viss notiek 2x ātrāk un nav tik ilgi jāgaida. Bet visā visumā ar šo tik daudz nesanāca runāt kā ar to austrālieti iepriekšējā reisā, jo šī gribēja ātrāk ķerties pie spēlīšu spēlēšanas un filmu skatīšanās.

Nu tad es ar to pašu – nolēmu filmu skatīties. Labā lieta ir tā, ka ja tu lido ar to pašu aviosabiedrību abos reisos, tad filmu izvēle ir tā pati ... līdz ar to es piemēram nepabeidzu filmu skatīties savā Airbus A380tajā, bet tagad Boeing 777tajā mierīgi atsāku un skatos filmu tālāk no tās vietas kur beidzu, jo sistēmas viņiem vienas kompānijas ietvaros ir identiskas :) Laiks nospiest uz pogu ar „cilvēciņu” kaut ko pasūtīt un sākšu skatīties kādu filmu... ok - pagaidām.

Rīts.

Savāda tā sajūta pieceļoties, kad saproti, ka neesi savā Rīgas dzīvoklī, bet gan gaisā un ceļā uz ... jā nu nekļūsim filozofiski. Biju aizgājis rīta darīšanās un pirms manis tieši iegāja cits pilsonis – nekas traks, ja esi nākamais rindā ir ok - jā tikai es nezināju, ka tas, kas tur iegāja tur tusēs 20 minūtes, bet laiks pagāja ātri, jo aiz manis rindā iestājās ķīniete ap gadiem 30 un mēs sākām ļa ļa ļa – šī man stāstīja, kā viņai patīk dažādi tur audumi un par to cik Jaunzēlandē esot materiāli interesanti u.t.t. sevišķi man patika stāsts par merino – tas esot materiāls, kas ir gan silts, gan dabīgs (pamatā aitas vilna) gan nepiesmok – bet tas nav obligāti kaut kas biezs viņa man rādīja piemēru uz sevis, ka viņai ir plāna jaciņa – bet tā ir tik elpojoša u.t.t, ka ceļojumiem vai izbraucieniem ideāls materiāls. Vēl viņa man paguva izstāstīt daudz ko par jaunzēlandes ēdieniem - par to ka viņai personīgi vislielākais pārsteigums esot bijis (viņa pārvācās pirms daudziem gadiem) ka augļi un dārzeņi patiešām garšo kā augļi un dārzeņi nevis kā plastmasa dažos gadījumos. 

Tagad esmu savā vietā un gaidu brokastis. Skatos kompjūterā, kur mēs esam. Kompjūters sak, ka esam virs Austrālijas

un vairs nav tik daudz palicis ko lidot, nieka 3h 21min

 Tātad gaidu kad varēšu dabūt savas brokastis jau redzu, ka tās tuvojas.

Viena no praktiskām lietām, ko secināju – jyskā nopirku tādu štelli – spilvens ap kaklu. Tāda piepūšama lieta ceļojumiem – kad lidoju ar Airbuss, tad kaut kā atstāju viņu koferī un neizvilku ārā, bet šoreiz kad man pēc vakariņām un vīna izdevās tik feini iemigt lietoju to spilvenu un starpība bija ievērojama – nebija visu laiku jāceļas jāmaina pozas, jo kakls sagājis dēlī. Daudz ērtāk gulēt ja tāds ir. Pat neskatoties uz to, ka tev izdala to spilvenu (kā iepriekšējā rakstā biju uzbildējis) vienalga tas nav tik labs jo netur kaklu. Ā un manai kaimiņienei ir vēl uz acīm tādas guļamās brilles, ne brilles, bet nu vārdu sakot briļveidīgs izstrādājums, kas paredzēts, lai aizklātu acis... domāju tas arī ir noderīgi un ļauj atslēgties ātrāk. Manas brokastis ir klāt...

Esmu paēdis un vēl gatavs šo to izstāstīt vēl viena lieta ko var atzīmēt. Tajā pus-vip vietā (ar extra leg room) kur iepriekšējā reisā sēdēju es, tagad sēž tāds onkulītis. Nu onkulītis kā onkulītis tikai lieta tāda, ka kopš es iesēdos lidmašīnā viņš lasīja grāmatu un pēc tam kad es pirmo reizi aizmigu un tad piecēlos dēļ tā bērna viņš joprojām lasīja grāmatu un pēc tam kad  biju beidzis blogu drukāt un skatījos filmu un beigās gāju gulēt  - viņš lasīja. Un tad es naktī piecēlos un gāju tur kur pat ķēniņš viens pats iet un ko jūs domājat – pareizi onkulītis joprojām lasīja. Protams, ka no rīta atverot acis man interesēja tikai viena lieta – vai onkulis vēl lasa? Hmm bija pagriezies citā pozā, bet joprojām lasīja!! Tā arī nebija man skaidrs vai viņs bija gulējis vai nebija, bet līdz visa lidojuma beigām viņš tikai un vienīgi lasīja – es neredzēju viņu darām neko citu, atskaitot kad bija ēdiena reizes viņš, protams, ēda. Man pat noskauda zināmā mēra – viņš izies ārā no lidmašīnas gudrāks nekā tajā iekāpa! 

Hmm mana kaimiņiene nav uz vietas jau vairāk kā stundu – labi ka mums ar viņu jau par to bija saruna savādāk es baigi brīnītos. Lieta tāda, ka viņai ir kaut kāda tur kondīcija, ka viņa īsti nevar ilgi sēdēt un tā nu viņa staigā pa visu lielo lidmašīnu - staigā pa klājiem augšā iet lejā visu izstaigā un tad nāk atpakaļ – un tas viņai aizņem ļoti daudz laika un tas ir tas ko viņai pēc ārstu viedokļiem būtu jādara... tā kaut kā.

Labi sapratu, ka šis bija mans līdz šim garlaicīgākais ieraksts, bet toties nākamreiz jau ne vairs par ceļojumu un lidmašīnām... to be continued =>