Nu ko! Esmu iekšā!

Nosēšanās zemeslodes otrā malā noritēja gludi un pēc mirkļa biju jau terminālā. Sajūtas? Hmm nu nezinu nāk prātā vārds – pastiprinātas, pastiprināta apziņa, ka šis process ir drīzāk kas īpašs, kaut kas kas, kas notiek reizi dzīvē, nu varbūt pāris reize. Cik liela ir varbūtība ka cilvēks dzīves laikā pārvācas vairāk par vienu reizi? 

Nokļuvu līdz pasu kontrolei. Mēģinat iedomāties skatu man priekšā - sastādītas tās garās gaidīšanas lentas tjip labirints, bet neviena nav tajos labirintos - viss tukšs un kluss – no kādiem 10 pasu pārbaudes punktiem darbojās tikai 2vi. Nu tā interesanti mazliet ... nokontrastēja pēc Londonas un Singapūras lidostām! Acīmredzot nebija neviens cits reiss kas attiet vai pienāk šajā laikā… un pieņemu ka lidostas caurlaidība šeit ir orientēta uz lielu pieplūdumu tūrisma sezonas laikā. 

Interesanta lieta ko ievēroju – bija speciālas pasu kontroles All Blacks dalībniekiem - tobiš ja tu esi viens no All Blacks tad tu esi tjipa kā VIP šajā valstī un vari iet savā speciālā pasu kontroles punktā negaidot rindā ar pārējiem! Diskriminācijas faktors, jo sievietes nevar būt All Blacks klubiņā (ejiet internet paskatieties kāpēc sieviets tur neņem http://www.abc.net.au/reslib/200706/r156303_565154.jpg). 

Nu tā patiesības mirklis bija pieejot pie pasu kontroles darbinieka… atgādināja skatu no kādas filmas. Iedodu savu pasi – šis skatās, sakatās pašķirsta, paskatās uz mani, paskatās uz pasi (man jau tāds satraukumiņš sāk rasties), paskatās uz mani – bams štamps iekšā, parakstās uz zīmoga, next plīz. :) uz zīmoga ko iespieda rakstīts “Residence permit 2048. Holder may remain indefinitely. This permit expires when holder leaves New Zealand”. Pie sevis padomāju - nu ko! Esmu ieksā. 

Viss pozitīvi tālāk dodos pēc kofera. Pienāku pie karuseļa, sačupojos ar savu lidmašīnas kaimiņieni, gaidam koferus, pļāpājam un tad iekšējā sajūta ātri vien transformējas uz “raizes” – tas tāpēc, ka jau gaidu labu laiku to savu krāsaino, labi pamanāmo koferi – un sūdīgāk paliek tad kad lenta jau apiet otro/trešo riņķi un tavs koferis joprojām nav rādījies!!! Nu es toč saku nu nav forša tā doma, ka varbūt kaut kas ne tā nogāja, varbūt tu esi bez mantām.... bjē stuli! Tiešam nezināju, ka iespējams tik ilgi gaidīt koferus… kaimiņienei jau abi koferi bij rokās, bet šī izlēma mani pagaidīt (atbalstīt), pļāpājam. Jā un beigās pēc 15minūšu gaidīšanas tas notika. Viss kārtībā  sajūtas atgriezās savā vietā ejam tālāk – tālāk Biosecurity. Cilvēki pa vienam stāv rindā un katrs dod muitas darbiniekeim kartiņu, ko iepriekš bija jāaizpilda (pases dati + deklarējamās lietas) un savus koferus un tad tos laiž cauri kaut kādam skenerim. Stāvu rindā, domāju cerams ka visu pareizi esmu sapratis ko var ko nevar ievest – nevar ievest dzīvniekus, vai kādus apavus ar reljefainu zoli, teltis un tamlīdzīgu ekipējumu, kas ir bijis saskarē ar dabu – ideja ir tāda, ka viņi meklē parazītus un slimības, kas varētu kaitēt laiksaimniecības vai dārzkopības industrijām, kas Jaunzēlandei ir ļoti svarīgas… ja tu savā kartiņā neesi kaut ko norādījis no aizliegtajām lietām, tad tev noštrāfē uz 600 latiem - tā kā baigi nopietni pieiet viņi šim pasākumam.

Tajā biosecurity man pa priekšu gāja mana kaimiņiene un  Jau uzreizi pirmā lieta ko pamanīju – mana kaimiņiene iedod savu kartiņu un tas muitas darbinieks paskatās uz kartiņu un uzreiz sāk ar šo čatot – ō jūs atgriežaties, un viņa tā “jā” un tad viņi tur kamēr tos koferus uzkrauj uz lentas un pārbauda šie tik paspēj apspriest tādas lietas kā – kas tad no ēdiena ir pietrūcis viņai esot prom u.t.t – tobiš kāpēc es to stāstu nu tāpēc ka tas ir nepierasti, ka ierēdņi ir tik normāli un tā vienkārši sāk pļāpāt – tā laipnība un attieksme var uzreiz redzēt starpību.

Kad tiku ārā lidostas publiskajā daļā pašķīros no kaimiņienes un tad iestājās sajūta – te nu es esmu pilnīgi viens, dari ko gribi. Stāvu ar abiem koferiem apriežos ap savu asi un saprotu ka laikam pirmais ko vajadzētu izdarīt ir samainīt naudu. Aizeju pie tuvākā maiņas punkta – smaidu, vai tiešām nebūs nekādas atšķirības no Londonas? Smaidu, jo mani apkalpo indietis. Iegrūžu viņam rokās līdzi paņemtos un anglijā neiztērētos paundus un saku convert it all – viņš sāk skaitīt saskaita, pasaka man ciparu un prasa vai te ir tik un tik, es tāds “I’m not sure” (jo es toč nezināju cik tur ir) un viņš pasmaida un saka man Kungs nu skaitam pa diviem! Un tad viņš sāk skaitīt lēnām vēlreiz - nu atkal stāsts par attieksmi – indieties to darīja ar smaidu uz lūpām. 

Izgāju ārā no lidostas un ieslēdzu muļķīti… plāns paredzēja to ka man tagad jātiek līdz savai dzīves vietai un, lai to izdarītu man bija nepieciešams izmantot 2 autobusus. Nu pirmais posms jānoķer autobuss, kas mani nogādā līdz pilsētai pajautāju garāmgājējam uz kuru pusi autobusa pietura. Pāreju ceļu, pagriežos, lai atskatītos uz lidostu un pamanu ko interesantu - divi cilvēki pie lidostas (pēc skata tūristi) viens otru fotografē… un klāt ātrā solī viņiem piesteidzas vīrs ar to spilgti zaļo vestīti (nu ar tādu vestīti kā tam indietim londonas parkā - atceraties?) nu mana ideja par notiekošo - ja reiz viņš tādā ašā solī skrēja viņiem klāt, tad gan jau ka aizliegts fotografēt pie lidostas security iemeslu dēļ, un iespējams palūgs viņiem nodzēst tās fočenes. Tā nu es stāvu skatos kas būs… patiesībā stāsts bija savādāks. Izrādījās, ka viņš vienkārši bija lidostas tūrisma informācijas darbinieks – tjip cilvēks kam kaut ko uzprasīt kā nokļūt tur vai tur u.t.t viņš pieskrēja klāt, jo gribēja viņiem piedāvāt savus palīdzību un nofotografēt viņus kopā. Paņēma no viņiem aparātu un uzbildēja viņus abus. Nu nespēju es iedomāties, šādu rīcību no kāda Rīgas lidostas darbinieka.Steidzas viņiem klāt ka tik šie neaizietu pirms viņš ir piedāvājis savu palīdzību. Attieksm!

Sagaidīju autobusu, iekāpu – autobus speciāli piemērots cilvēkiem, kas brauc no lidostas, jo priekšējā labajā pusē pirmās 5 rindas nav krēsli bet gan tādi lieli plaukti kur var ērti koferus salikt. Lieliski. Apsēdos un izvliku ārā savu telefonu, lai piestartētu gps navigāciju. Man priekšā apsēdās sieviete ar meitu. Sākām braukt un pēc mirkļa mans telefons uz skaļo pēkšņi pasaka “please turn left after 50m” es tāds ups... smaidu - tak nezināju ka tā navigācija runā, nebiju to programmu iepriekš lietojis. Rezultāta sieviete, kas man priekšā uzreiz pagriezās un tādā jautrā tonī prasa man “hi hi ha ha vai tu mēģini pārliecināties, ka vadītājs zin kur braukt?” un smejas … ha ha es tāds nosmējos un tā mēs sākām pļāpāt – izrādās viņa no dānijas un pārvākusies jau pirms padsmit gadiem – īsāk sakot ceļš no lidostas noritēja sarunā un laiks paskrēja ātri. Tālāk it kā viss ritēja gludi - izkāpu, kaut kā pēc kartes atradu nākamo pieturu kur man jāgaida nākamais autobuss. Te jau parastajā autobusā bija mazliet neērtāk ar diviem koferiem tikt iekšā bet nu it kā viss ok, braucam un sajūtas nu baigās - pirmās atšķirības kas metas acīs ir veģetācija – uzreiz pamani atšķirības kā izskatās koki, krūmi nu un protams es pirmo reizi dzīvē redzēju palmu un tās palmas nu tas ir īpašs gadījums – nezinu vai tikai man tas tā, bet palmas uzreiz asociējas ar kaut ko eksotisku, interesantu – tā braucu un priecājos faktiski par tām palmām – otra lieta kas krīt acīs ir tas cik komerciāli aktīva acīmredzot ir pilsēta – jo visur ir izkārtnes - tādi pakalpojumi nu šitādi, visādi veikaliņi un kafeinīcas un ēstuves un viss ar lielām izkārtnēm – atgādina skatus no kaut kādām amerikāņu filmām. Tālāk patika reljefs – tikām ārā uz lielākas štrāses, kas iet cauri pilsētai, un tad pa to braucot varēja jau redzēt gan ūdens krātuvi, gan jahtas un laivas piestātnē, gan kalnus fonā – viss tas kopā summējās – jā tas ir pilnīgi kas cits priekš manis. Neparasti. Kad beidzu tvert pirmos iespaidus, sāku atgriezties realitātē un piezemējoties uzreiz sāku raizēties ā pareizi man tak jāseko līdzi ceļam - kur tad man īsti jākāpj ārā? – atveru karti palaižu to pašu navigāciju (tikai bez skaņas :)) nu un mēģinu izpīpēt kad tad man jākāpj ārā – sapratu, ka pārbraucot pāri tiltam nogriežamies pa kreisi un tad jākāpja ārā nākamajā pieturā – domāts darīts, itkā viegli. Tā arī daru. Izkāpju un bje… aizdomīgi. Pietura kaut kādā industriālā rajonā… koroče man uzreiz bija tā dīvainā sajūta iekšā, ka kaut kas nav kā vajag. Pētu to karti vēlreiz un saprotu, ka esmu izkāpis par ātru un tā ka labu gabalu par ātru - bija vēlviens tilts paredzēts un vēlviens pagrieziens pa kreisi un tur tikai bija jākāpj ārā. Nu ko lieliski - esmu pilnīgi neatpazīstamā vietā ar diviem koferiem un man nav idejas ko darīt. Ak jā man ir telefons (ar latvijas pieslēgumu :) un ir numurs. Zvanu! 

Zvanu tam cilvēkam pie kura biju sarunājis palikt. Sarunas gaitā noskaidrojas, ka viņam nav ne jausmas kur es atrodos. Es saku, lai man dod kaut kādu numuru kur es varu taksi izsaukt – šis man nosauc to numuru. Es sasprindzinu iespringušo prātu un iegaumēju to numuru (jo nav kur pierakstīt). Nometu klausuli. Uzgriežu to numuru, nekas nesanāk, nopīkst - skaidrs ka nepareizs numurs. Pie sevis domāju droši vien nemāku zvanīt un nejēdzu neko no vietējiem telefonu kodiem – mobilais/vietējais - kas jāliek priekšā ? Nav ideju. Lai lietas kļūtu vēl interesantākas tikmēr sāk līt lietus! Meklēju kur patverties - atrodu nojumi kaut kādā būvniecības materiālu veikalā. Zvanu vēlreiz un tikmēr tas džeks jau bija kartē atradis, kur es esmu nu un viņš teica, ka atbrauks man pakaļ. 

Lietus beidzas eju atpakaļ uz vietu kur man ar šo jātiekas. Iedomājaties skatu – ielas malā (nu tā nav tāda iela kur daudz mājas vai pilsētas centrs – tāda nomaļa vieta komerciālā\industriālā teritorijā) nu un es tur tāds sēžu uz ietves uz sava kofera - otrs koferis pie sāniem. Virsū uz pieres rakstīts TŪRISTS. Sēžu un domāju cik labi ka man bija tas numurs! Un cik slikti, ka nepadomāju vismaz uzziņu dienesta numuru pierakstīt pirms devos ceļā. Labu laiciņu tā sēdēju un tad mani savāca un viss beidzās labi. Nokļuvu gala punktā.