Jaunās (tā teikt) "mājas"

Kaut skola ir tālu aiz kalniem atstāta pagātnē, tomēr pirmais septembris joprojām asociējas ar ne mazāk ne vairāk kā "pārmaiņām" - tad nu turpinām iesākto stāstu par to kā man šogad gāja pirmajā septembrī - principā var godīgi teikt, ka šogad kā reiz tad arī pēc ilga pārtraukuma sakrita man pirmais septembris ar "pārmaiņu" dienu... un tā ierados savā jaunajā mītnē – man atvēlēta viena maza istabiņa. Uz aci novērtējot sanāk 8m2 – jā, absolūti maza istaba. Vienguļama gulta ar diezgan feinu matraci (un jau saklāta), galds, ofisa krēsls, kumode ar 4 atvilktnēm virs tās skapītis bez durtiņām un tad sienā iebūvēta neliela garderobe, paklājs, vienā pusē liels logs (pa visu sienu faktiski), žalūzījas un aizkari - tas arī viss. Nu tā teikt tikai absolūti nepieciešamais un nekā lieka. Tas par manu istabu. Bet pati māja kā tāda ir liela – mana istaba ir mazākā no visām. Kopā ir 4 guļamistabas + 2 lielas atpūtas telpas (lounge, kā šeit saka) – katrā no lounge ir divi dīvāni, klubkrēsls, platekrāna tv, plaukti ar grāmatām, vienā no istabām tv aprīkots ar Nintendo wi padarīšanu ar visiem pribambasiem – tjipa deju grīdu kaut kādu un ko tik vēl ne, otrā istabā savukārt pie TV klāt ir video maģis, dvd un var pieslēgt kompi. Lielākajā no atpūtas telpām ir arī vesels skapis pilns ar dvd filmām – nu tā, ka simtiem tie diski, sekcija un pusdienu galds uz 8 personām. Tālāk ne maza izmēra virtuve (ar 2 ledusskapjiem un trauku mazg. mašīnu), 2 vanasistabas un vēl mini telpa kur notiek drēbju mazgāšana. Katra no atpūtas telpām ir arī aprīkota ar lielām stikla atbīdāmām durvīm pa kurām iespēja nokļūt iekšpagalmā. Iekšpagalms tas ir tāda – grill vieta kur apkārt sēta un pamatne nobruģēta ar ķieģeļiem – diezgan liela teritorija, izmērs nu apmēram kā manas 4 istabas. Nu šeit nekā daudz nav – āra galdi un lērums krēslu un grils. Tad vēl ir ārpagalms, kas iet apkārt mājai – nu ārpagalms tas ir tjipa mauriņš vienkārši, nu un aiz mājas iznāk mauriņš + sēta - ērti tas, ka šeit tajā mauriņa joslā starp māju un sētu ir arī tāda žāvētava kur drēbes izkārt. Tur arī galdiņš un runā, ka vasarā it kā izliek arī zvilni guļamo. Vēl viņiem ir paliela izmēra (ne bērnu) baseins piepūšamais ko arī izliek vasarā.

Varat mēģināt novērtēt kā no ārpuses tas viss izskatās maps.google.com ierakstiet „28 Finlow Drive, Auckland, New Zealand”

Un, lietojot to fīču ar dzelteno cilvēciņu, var redzētu reālo skatu uz māju no ielas. Varat arī novērtēt uz kartes cik tālu no centra es esmu. Nu un šī mītne tad man jādala ar 3 citiem cilvēkiem. Naudas ziņā tas iznāk tieši 200 lati mēnesī – kā jau minēju tas ir par manu mazāko no istabām. Šajā mājā ir vēl viena lielāka brīvā istaba – ar divguļamo gultu, varēju izvēlēties arī to, bet tad man būtu jāmaksā +50 lati mēnesī. Pieturējos pie budžeta varianta, taču ar gudru ziņu pamanījos tajā lielajā istabā nogrūst savus koferus ;)

Stāsts par to kā es nokļuvu šajā mājā, šajā istabā faktiski sākas vēl atpakaļ Latvijā. 7 dienas pirms lielās D-dienas man pēc ilgākiem meklējumiem beidzot izdevās saņemt pozitīvus rezultātus no sludinājumu pētīšanas un sarakstīšanās (internetā). Faktiski sludinājumi ar vietām, kur dzīvot bija tiešām daudz un dajebkādai cenu kategorijai. Man, protams, gribējās pēc iespējas lētāk. Iznāk, ka atšķirībā no Rīgas šeit lielākā daļa cilvēku dzīvo mājās – nu un par cik ne visi var atļauties māju, ļoti populārs variants ir kad vairāki cilvēki dala māju. Tas te ir pilnīgi normāli un tā ir pieņemts. Tāpat populāra ir arī lielāku dzīvokļu dalīšana starp vairākiem cilvēkiem. Ir iespēja arī paņemt savu mazu dzīvoklīti – bet nu par attiecīgu cenu. Jo dzīvokļi ir TIKAI centrā, citur dzīvokļu ēkas nav. Vēl viena opcija ir tā saucamie 1 bedroom unit – kas faktiski nozīmē viena liela telpa vienstāvīgā ēkā kurā viss vajadzīgais sagrūsts iekšā – iebūvēta virtuvīte, guļamistaba – nu wc ir atsevišķi. Vēl protams bija variants - zemākās klases viesnīca, kas pēc aprēķiniem sanāca 2reizes dārgāk nekā patreizējais variants. Tad jautājums – kāpēc man tik grūti bija šo vietu atrast, ja reiz ir tik daudz piedāvājumu? Lieta tāda, ka mājas/dzīvokļa biedra izvēle tomēr ir tāda tīri personiska lieta … nu un līdz ar to normāli tas notiek tā, ka potenciālais jaunais iedzīvotājs ierodas apskatīt jauno mītni un attiecīgi paralēli tad tā teikt notiek virspusēja novērtēšana vai viens ar otru spēs vai nespēs sadzīvot. Manā gadījumā šī opcija kā saprotat nebija iespējama – faktiski tas ko es mēģināju sarunāt bija – hei esmu feins džeks kāpēc gan jums neļaut man ierasties jūsu namā pataisno no lidostas un apmesties uz nenoteiktu laiku? Tāpēc arī bija tik grūti. Neskatoties uz to - tajā brīdī - 7 dienas pirms izbraukšanas man patiesībā bija veiksmīgi izdevies pierunāt vēl 2 citus cilvēkus par palikšanu un tad no 3 vietām šo es izvēlējos cenas dēļ un otrkārt dēļ tā, ka noskaidroju, ka šeit tuvumā ir basketbola grozs.

Tā nu tikko ierodoties es uz ātro nometu koferus savā istabā un tad mani iepazīstināja ar telpām un tīri veiksmīgi sanāca, ka manam jaunajam mājasbiedram bija jābrauc kaut kur darba darīšanās un tādējādi tā man bija iespēja nokļūt vienā no tuvējiem šoping centriem – man bija 45 min laika un bija sarunāts, ka mājasbiedrs atpakaļceļā no darīšanām mani savāks. Nu tā nu vazājos pa to lielo molu un mēģināju saprast ko gan vajadzētu iepirkt? Par cik man bija tikai viens apavu paris un tas pats kājās, likās, ka apavus jau nu toč vajag. Tā nu tiku pie laikam jau slavenajām sarkanīgajām kedām kas jums jau laikam apriebušās (padomāšu par citu fonu). Starp citu, mēģinot izvēlēties no apavu klāsta – man sanāca tā, ka es tur kaut ko par cenu ieminējos un pietika tikai ieminēties un parādīt norūpējušos seju un man pārdevējs jau iedeva 10 skidonu (no jau nocenotas preces) – īzī J. Tad vēl nopirku šo to istabas labiekārtošanai un tad aizgāju uz sporta veikalu un nopirku sev basketbolam botas un bumbu. 45 minūtes paskrēja nemanot – protams kad pilnīgi viss apkārt ir jauns – tu tur staigā kā apjucis cilvēciņš, skaties cik dažādi cilvēki, kādu brendu veikali, visādi sīkumi, kas nav redzēti... īsāk sakot tā arī nepaspēju ieiet pārtikas veikalā L, bet par cik mājasbiedram slīdošais darba grafiks, viņš paziņoja, ka viņam darba diena jau galā (bija ~16 pulkstenis) un tā nu šis labprāt mani ieveda pārtikas veikalā pa ceļam uz mājām. Ieradāmies mājās un sagaidījām pārējos mājas „dalībniekus”, iepazinos – viss ok. Nu tad atvieglojuma sajūta pirmie soļi paveikti un tad nu it kā, ja ieliktos uzreiz gultā tad arī aizmigtu, bet es tā nedarīju!

Esat dzirdējuši stāstus par to, ka pēc pārceļojumiem vajag darīt uzriezi visu kā vietējie? Nu es domāju laika ziņā - ja ir nakts, tad jēdziet gulēt, ja ir diena, tad nevajag gulēt. Tā nu par cik vēl vakars īsti nebija, es sev pateicu, ka nebūtu labi iet gulēt... vēl pēc brīža mēs ar mājasbiedru jau aizgājām uzspēlēt basi vietējā laukumā. Interesanti bija tas, ka mūsu spēli vēroja arī skatītāji – teikšu godīgi negaidīju, ka tā man sanāks jau pirmajā vakarā iegūt tādu publicitāti! Nu labi īsti jau tā nebija - tur nebija neviena cilvēka apkārt – skatītāji bija pīļu saime. Viena lielāka pīle un vairākas maziņas. Tā nu skatītāji ik pa laikam izdvesa sajūsmu – pēk pēk, pēk - tā sapratu, ka tās pīles te tā tusē bez problēmām – līdzīgi kā gulbji Rīgas centrā. Jāatzīmē, ka tas basketbola laukums bija pie skolas no vienas puses un pie liela regbija laukuma - no otras puses. Tā kā iespējams kaut kur aiz tā regbija laukuma ir arī dīķis - varbūt tur tās pīles dzīvo. Nez. Tā nu pamētājām, uzspēlējām un pēc tam devāmies mājās. Labs jautājums šai inteleģentajai auditorijai... a kur tad ir mans „jet lag” (pārceļojuma slimība)? Vai tad tā ir jādara, ka pēc pus pasaules apceļošanas jāiet vēl basis uzkapāt? Atbilde – nezinu! Jutos pilnīgi ok nu labi mazliet vairāk noguris nekā parastā dienā, bet nu atskaitot to nekādu problēmu un tātad esmu atspēkojis visas Jūsu prognozes par to, ka man vajadzēs nedēļu, lai atietu no pārlidojuma. Iegāju dušā un tikmēr divi no maniem mājasbiedriem bija sapulcējušies uz filmu un es pievienojos, bet pēc pāris minūtēm sapratu, ka tā filma nav priekš manis un par cik pulkstenis bija pāri 20, tad sapratu, ka nemaz i nebūtu tik traki ja es atļautos tomēr slinki atlaisties.