Miljonu pilsēta

Kopš iepriekšējā ieraksta pagāja 3 dienas... sēžu tagad Heathrow terminālī numur trīs. Ir vakars 21:16. Ausis virsū un skan Prāta vētra – „Ceļa dziesma” – nu ceļam, jo man laiks lidot tālāk. Esmu izgājis jau visas bōrderkontroles un bagāžas. Viss skaisti – gaidu iekāpšanas uzgaidu telpā. Līdz kāpšanai milzu A380 lidmašīnā man vēl ~40 min. Mentālais un emocionālais stāvoklis - joprojām pilnīgs NO stresssss. Tagad man ir skaidrs, ka satraukums par priekšā esošo man laikam tomēr neiestāsies nekad, jo kad tad, ja ne tagad man būtu jābūt vismaz kaut kādām jocīgām izjūtām par to, ka – nu par to, ka priekšā ir balta lapa? Nezinu kāpēc tā, bet ziniet sajūtas ir baigi foršas - vienkārši sēžu un smaidu par nezināmo – reāli labi, tagad sākas tas īstais ceļojums. Anyway tas A380 tomēr nav TIK liels kā man te dažs labs stāstīja. Nofočīju vietu izveidojumu nu apzīmēju kur es sēžu. 

 Kā redzat - nu nav tā, ka ir 4-4-4 krēsli vienā rindā, patiesībā ir 3-4-3!

Ok, tad, kamēr šeit sēžu laka daudz tāpēc domāju to tērēt mēģinot atcerēties šo to kaut ko no pēdējām 3 dienām.

Iepriekšējais stāsts beidzās esot vēl RIX. Tā arī man nepieleca kāpēc visa tā tauta jau 30 min pirms izlidošanas drūzmējās un veido rindas nevis normāli sēž un gaida. Whatever. Iesēdos un tālāk jau TroleyRyanair lidojumā no RIX uz STN nekā interesanta – visu lidojuma laiku lasīju grāmatu. Tiekot ārā gan... kad tiku ārā no lidmašīnas un biju gājis kur jāiet pēc norādēm (un kur gāja visi) nonācu līdz passport control. Stāvu tajā rindā lielajā un pēkšņi man paķer tāds „strjoms” - doma a pag stop kur tad ir mans koferis? Kaut kā tā sanāca, ka iepriekš uz Stansted braucot man „nododamā” bagāža nebija, turpretim, pēdējo reizi, kad man bija „nododamā” bagāža es braucu uz Londonu caur Liverpool lidostu, un tur bija tā, ka es savu bagāžu savācu uzreiz pēc izkāpšanas un tikai pēc tam gāju uz pasport controll. Tāpēc man tagad iestājās bišķ tāds nemiers – a mož bija kaut kur citur jāiet kur dod bagāžu sākumā? Nervozi skatos visapkārt – it kā visiem izskatās tikai pa vienam „mazajam” koferim – respektīvi izskatās, ka visiem tikai rokas bagāža līdzi. Nomierinos...

Vēlāk izrādījās šeit vienkārši savādāk iekārtots nekā Liverpool lidostā. Koferus dabū pēc tam kad Tu jau esi ticis cauri pašu kontrolei. A ja netiec? :)

Ja jau runa aizgāja par koferiem, pirms ceļojuma pieņēmu budžet-friendly lēmumu iegādāties koferi Maximā. Labs draugs ieteica izvēlēties kaut ko ļoti krāsainu nevis melnu kā visiem. Paldies Tev draugs! Ideja kā izrādījās bija pat ļoti laba. Mans koferis ziliem un baltiem plankumiem uz lielās ripas (carousel kā Amerikāņi to dēvē) izcēlās ļoti labi – no stress – un uz akciju dabūju šo koferi par 13 latviešu naudiņām.

Bet nu labi ne par to ir stāsts - tātad Londonā es ieturēju 3 dienu pauzi (ciemojos pie māsiņas). Par cik iepriekš jau divas reizes pa pāris dienām biju Londonu kā tūrists jau (puslīdz) izceļojis, šoreiz nepievērsos tādām lietām. Nekādi muzeji un bildes pie lielā Beņa u.t.t. vairāk tā kā socializējos ar māsu un viņas draugiem. Piektdienas vakarā izgājām ārā. Lieta, kas mani nedaudz pārsteidza. Ja tu ieej pabā ap 1 vai 2 naktī – tad tur izskatās jocīgi, jocīgi jo, skats ir apmēram tāds kā Rīgā klubos ap 6 vai 7 no rīta – tobiš ir patukšssss un tie cilvēki, kas vēl palikuši ir jau „nolietoti” - visi ir savu izdzēruši. Man izskaidroja, ka šeit politika savādāka. Cilvēki iet tusēt jau uzreiz pa taisno pēc darba. Tobiš 5 vai 6 beidz strādāt un dodas jau uz bāriem. Tāpēc ir tā, ka vienos, divos jau visas vietas izskatās pretty much deserted - tā kaut kā. Nu un tā iznāca ka mēs pie minētās piektdienas tādi mazliet neorganizēti - vēlu sākām iesildīties un attiecīgi vēlu izgājām ielās un beigās bija tā, ka pabijām pubā tikai 30 minūtes un to jau slēdza ciet un mūs dzina ārā – tā nu esam atpakaļ uz ielām burtiksi un kādam pavīdēja doma, ka ir taču varianti! Pēc brīža jau bijām ceļā - garš gabals ar kājām līdz kaut kādām Russian Bar, kurš it kā strādājot līdz rītam – nu tjip kā pie normāliem cilvēkiem. Kad tur beidzot nokļuvām izrādījās, ka tur ir 7 paundi ieejas maksa, kas pēc garā pārgājiena pa diezgan aukstām nakts ielām vēl vairāk pastiprināja sajūtu, ka Russian bar šovakar ir jāizlaiž. Šeit domāju arī laiks un vieta izstāstīt par opcijām tikt mājās. Super ūber nezinu vēl kādiem cildeniem vārdiem apsaukt – bet nu ideālā Londonas fīča – metro, protams naktīs ir ciet – tātad tas atkrīt. Tālāk – takši maksā dārgi! I mean reāli dārgi - tādiem ieceļotājiem kā mēs tas ir tik dārgi, ka nu neceļas roka šādus pakalpojumus izmantot. Ir vēl takši „ne visai” legālie. Pienāk klāt un prasa vai kaut kur aizvest? It kā vispārīgā rekomendācija ir tāda, ka šajos labāk nekāpt, pat, ja ļoti vajag, sevišķi ja tu esi sieviešu kārtas pārstāve! Tāpēc pēdējā opcija jāgaida autobuss. Mēs 4 cilvēku kompānijā - mums ar māsu uz vienu pusi pārējiem diviem uz citu pusi – tā nu stāvam pļāpājam, salstam kādas minūtes 30 jā nāk autobuss – autobuss strauji tuvojas un tad manai (citās reizēs visai domājošai) māsai ienāk doma prātā, ka vajag tagad atvadīties sabučoties (no pārējiem diviem) u.t.t – kamēr tas viss notiek autobuss samazina gaitu apstājas un redzot, ka neviens neraujas acu mirklī kāpt iekšā, aizver durvis un aizbrauc. Labs! Nu reāli tas vadītājs bija kaut kāds D jo tā visa atvadu procedūra jau bija sekundes nevis minūtes. Life s life. Nākamās 45 or so minūtes jau mēs stāvam divatā un kompānijas otra daļa pieņem saprātīgu lēmumu doties uz savu pusi... kamēr stāvam garām pabrauc daudzi jo daudzi riteņbraucēji. Tad uzzinu no māsas, ka šiet tā rīkoties ir populāri. Brauc uz pasākumiem ar riču – lai var pēc tam tikt mājās. Māsai ar tāds pats braucamais šim nolūkam mājās.

Pie citas reizes izgāju mazliet pavazāties pa vienu no centrālajiem parkiem. Likās interesants šāds te skats

Jā, tie ir izgāžamie krēsli – nav slikts veids kā pilsētas vidū uz brīdi iepauzēt un nomest svaru no kājām. Nu, bet feina doma – man patīk. Kāpēc neizmantot - ja Tev ir brīvs brīdis un nekur šobrīd nesteidzies, un ārā ir smuks laiks. Man ar pēc ilgāka pārgājiena pa pilsētu, šo idillisko skatu ieraugot, pirmā doma - varētu uz 10 minūtēm atlaist, otrā doma stop, stop jaunais cilvēk– droši vien viss nav tik vienkārši. Brīdi stāvu skatos... aha pienāk (pēc skata kāda vācu) tūriste apsēžas, atlaižas – noliek savas pauniņas malā. Un ko Jūs domājat? Viss nav tik vienkārši vai ne? Kaut kas pietrūkst! Indietis!

Nospied šeit

Nu? Atradi Indieti?

Man personīgi visa šī padarīšana atsauc atmiņā parkošanos pie centrāltirgus.Neesi vēl uzspējis ielikt P "robā" (nu vai roceni norāvis), kad jau klauvē pie loga keks gluži tādā pašā ietērpā kā šis indietis.

Btw ja neesat bijuši Londonā tad ziniet - visur kur kaut kas tiek pārdots – kafija, bulciņa, drēbe, vai pārtika, vai degviela, vai metro biļete – visur tevi apkalpo smaidošs indietis.

Tā kā ja domā atlaist centrālparkā vienmēr esi gatavs, ka Indietis will charge you. 

Bet nafig vispār vajag krēslus vai nav vieglāk vienkārši atgulties?

 

Protams, ja var nemaksāt – es izvēlos nemaksāt un vienkārši apsēžos pa smuko zālē a indietim klientu tāpat pietiek.

Āboli!

Vēl viena lieta ko konstatēju, lai kur tu nepaskatītos – visiem visapkārt rokās ir ai-fōns. Ja tas nav ceturtais aifons, tad nu vismaz otrais vai trešais, ja nav aifons, tad uzmini? Nu tad viņam ir ai-pods un viņš grib vai arī taisās to nomainīt pret, uzminēji, ai-fonu. Nē nu nopietni – nu tā, ka acīs metās nevar nepamanīt. Centrā visur, kur pagriez galvu redzi baltās austiņas. Iekāp metro apsēdies tev pretī no 7 cilvēkiem vienam obligāti būs ceturtais, diviem būs vai nu otrais trešais vai aipods (tos jau nevar atšķirt). Londona mīl ābolus. Hi hi klusi pasmejos par tiem, kas pamanījās „laicīgi” pārdot ābolīša akcijas pirms sākās Stīva labie laiki.

Ja tu pērc kaut ko Londonas kafejnīcā, viņi tev jautās „take away?” – bet parasti viņi to tā ne īpaši skaidri izrunā – tā kā pirmajā reizē var sanākt stulbi – nu tā, ka tu ņi bumb bum wtf tev prasa. Ideja šeit tāda – viņiem ir divas cenas – viena cena ja tu savu kafiju un bulciņu izdari uz vietas - t.i. sēdi pie viņu galdiņa un dzer no tasītes vai arī otra lieta, ka tu gribi to ģēlu paņemt līdzi un iztukšot uz ielas. Attiecīgi uz ielas, protams, ir lētāk. Skaidrs, ka „post padomju” valstu iedzīvotājiem šis biznesa koncepts patīk, jo var ekspluatēt šī koncepta caurumus, proti, minēto valstu pilsoņi mēdz arī pateikt - "Yes take away plīz" - nopērk mantu par mazāku cenu un pēc tam vienā mierā apsēžas pie galdiņa un to visu nesteidzoties notiesā. Otra lieta, ja tu pasūti tēju, skaties, tad labāk piekodināt without milk, jo pēc noklusējuma ir čance, ka tev to milk tur iegāzīs nepajautājot. Ak jā, ja jau par šo runājam, pie kases, piemēram, veikalā nebrīnies, ja tev POS terminālā ir ne tikai pin jāievada, bet arī jāizvēlas CRD, SAV vai CHQ - nozīme šim extra solim ir tāda, ka aparāts grib zināt no kura konta tad ņemt naudu – kredītkarte?, uzkrājumi vai čeku konts. By default ja lietojam mūsu banku parasto debetkarti, tad jāspiež CHQ. Vēl tev pie kases indietis neskaidrā valodā var pajautāt „cashback?” un tu kā muļķīts atkal vari blisināt uz viņu acis wtf viņš no manis grib, jo nav jau arī tā, ka baigi var saprast ko viņš tieši pateica, ja nekad neesi pirms tam dzirdējis tādu murmināšanu , īsāk, fīča šeit ir tāda - ka vari izmantot viņa kasi kā bankomātu un ne tikai norēķināties, bet pie reizes arī izņemt paundus skaidrā naudā. Nu doma manuprāt laba. Šķiet vai tik Maksimās negribēja ko līdzīgu ieviest?

Dažas dienas pirms izbraukšanas no Latvijas manā galvā ļoti aktuāli bija tādi cipari kā 10, 15 un 7, 20.

No Rīgas uz Londonu varēju paņemt 10kg + 15kg (rokas + check in bagāža)
No Londonas uz Jaunzēlandi varēju paņemt 7kg + 20kg (rokas + check in bagāža)

Tā nu bija jāizlemj ko tad šajā ļoti ierobežotajā apjomā iekļaut. Pārsvarā jau drēbes un daudz atstāju aiz borta. Nu un lieki piebilst, ka Londonā, protams, vēl vajadzēja piepirkt šo to klāt – kā nu neizmantot Londonas drēbju cenas? Rezultātā sanāca bišč vēl šo to no Rīgas atvesto izlikt un atstāt pie māsas. Bet nu baigā ņemšanās iekrauj izkrauj / nosver pārdomā, iekrauj, izkrauj. Izgāju uz populāro stratēģiju – lielajā koferī bija man par daudz kaut kādi 800 tur grami, bet mazajā rokas bagāžā bija kaut kur 2kg par daudz, taču skaidri zināju, ka ja nu kas, tad izņemu redz kur šo biezo džemperi un redz kur šo jaku un uzvelku virsū – izskatos pēc pingvīna, bet tieku cauri. Realitāte pingvīna stratēģija nebija jāizmanto, jo protams 90% gadījumu nobody gives a shit cik tev tā rokas bagāža sver.

Nevaru nepateikt kā man patīk Londonas augļu/dārzeņu cenas - bāc uz viņu algu fona tā ir limonāde!

Viens cipars palika prātā - milzīgs mango - smuks nogatavināts - 59p. Cik tas iznāk... 49 sant laikam.

Ja nemaldos Rimčikā tāds maksā virs Lata vai uz akciju tuvu pie Lata, bet nu algas ta atšķiras tā kā reāli drošvien tas ir nu kādi 15 santīmi. Nav slikti, kad ir tāda liela izēdāju bāze kā Londonā, var laist lejā cenas - miljonu pilsēta.

Jā piebildīšu vēl iekāpšanas process (lidmašīnā)... ir so much daudz labāks par debilo stāvēšanu RIX lidostā lai iekāptu Ryanair-ā. Te ir tā, ka stāv sieviete ar lielu plakātu kurā uzrakstīti numuri no kura līdz kuram krēsla numuram tagad ir jāiet kāpt iekšā. Cita sieviete mikrofonā pasaka "Main deck row seats 40 to 60", piemēram, tad attiecīgi tie cilvēki ceļas un iet uz lidmašīnu. Ideāli, nekāda stulba drūzmēšanās, vienkārši sēdi relaksējies. 

Labi; ko tur daudz. Laiks kāpt iekšā!